31/08/2026
Kamēr mēs esam šeit…
Pēdējās dienas ir mazliet apstājušās.
Notikumi Nepālā un Tibetā ir pienākuši ļoti tuvu. Starp pazudušajiem ir arī cilvēki no Latvijas, kurus pazīstu. Un es par viņiem domāju. Par tiem, kuri vēl tiek meklēti. Par viņu tuvajiem. Par gaidīšanu, neziņu un cerību.
Tas mani ir apstādinājis vairāk, nekā sākumā domāju.
Un licis atkal sajust, cik trausla un neparedzama ir dzīve. Mēs plānojam, darām, steidzamies, domājam par rītdienu. Bet ir lietas, kuras nevaram paredzēt. Dabas spēku nevaram kontrolēt. Un dzīvei ne vienmēr ir izskaidrojums.
Šajās dienās daudz domāju arī par sevi. Par savu pienesumu. Par to, ko es varu dot cilvēkiem un pasaulei ar to laiku, kas man ir dots.
Man ļoti tuva ir doma, ka katrs šeit esam atnākuši ar savu ceļu, savu uzdevumu. Un varbūt ne vienmēr mums ir jāsaprot, kāpēc notiek tas, kas notiek. Bet mums ir izvēle, kā mēs dzīvojam, kamēr esam šeit.
Lilijas Grant vārdos ir doma, kas mani šobrīd īpaši uzrunā:
“Katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes, savas reaģēšanas nianses.”
Sāpes katram ir savas. Tās nevar salīdzināt. Un varbūt tās ne vienmēr vajag uzreiz izskaidrot vai salabot. Dažreiz tām vienkārši jāļauj būt. Izsāpēt. Izraudāt. Izklusēt.
Un turpināt dzīvot.
Šobrīd manas domas ir ar tiem, kuri vēl tiek meklēti, un ar viņu tuvajiem, kuri gaida un cer.
Bet sev es no šī visa paņemu vienu ļoti vienkāršu jautājumu:
Ko es varu izdarīt ar savu dzīvi — šodien?
Ne kādreiz. Ne tad, kad būs vairāk laika. Tagad.
Būt klātesošai. Darīt savu darbu. Dot to, ko protu un varu dot. Mīlēt savus cilvēkus. Saudzēt dabu. Un neatlikt svarīgo.
Kamēr mēs esam šeit — dzīvot. Mīlēt. Būt klātesošiem. Un izdarīt savu labāko.
