https://www.facebook.com/108436575060489/

Rodkes Sporta Serviss New, Riga (2026)

12/05/2026

Ārkārtīgi neticamā komunikācija

“Aizver muti!”? Nē, beidzot atver! Trenerim vajag pēc iespējas precīzākus datus par tavu kondīciju, slodzes iedarbību un to, kas notiek galvā.
Arī, lai tu netraumētos.
Lūk, pirmā līmeņa komunikācijas prasmes 16+:

1. Galvenais - cik efektīvi ir tavi runas kodi. Cilvēki dzird to, ko tu saki, un nedzird to, ko tu nepasaki.
Iznākumu nosaka "prompts", kādu tu spēj ģenerēt.

2. Uzdod pareizos jautājumus: “Kas, kad, kā un kāpēc?”. Negaidi informāciju pasīvi, interesējies par visu, kas treniņā skar tieši tevi. Ja nesaproti, uzreiz prasi, ko dos konkrētais vingrinājums. Prasi, par uzturu, atjaunošanos, utt. Tā tu kļūsti interesantāks, tas tiks novērtēts, un tas arī neiedomājami palīdz uztrenēties.

3. Krīzes komunikācija – nekavējoties informē par sāpēm vai citām problēmām. Tev ir tiesības saņemt cieņpilnu aprūpi, un tas ir svarīgāk par trenera vai menedžera komfortu.

4. Trenē storytellingu. Ja tev ir 16+ un tu jau kādu laiku sporto, nav normāli, ja tev nav stāsta par sevi. Jāvar vismaz vienu minūti interesanti un detalizēti par sevi norunāt. Ir speciāla shēma, kā sevi prezentēt.

5. “Kāpēc ar mani neviens nerunā?”- tāpēc, ka, iespējams, tev ir tāda sejas izteiksme, tu neliecies ieinteresēts, tava ķermeņa valoda ir bez jebkādas dzirksts un izstaro trenerim kūtrumu vai vienaldzību.
Varbūt arī tāpēc, ka tu izvairies iesaistīties diskusijā vai nemaz neproti uzturēt normālu sarunu, jo banāli trūkst zināšanu, taču arī nemēģini tās iegūt, jautājot.
Kurš grib ieguldīties, ja tu necenties vai neizskaties tā vērts?

6. Kāpēc ar treneri tu nerunā brīvi un droši? Kāda ir tava brīvības pakāpe dzīvē vispār? Tev ir bail no tā, kā izklausīsies, ko citi padomās, bail izblamēties?
Atbrīvojies no kompleksiem, trenē runas prasmes, "small talk" iemaņas, trenē formulēt domu un saliktus teikumus.
Un, sasodīts, trenē drosmi runāt vispār - vienalga, kādi zvēri vai nezvēri ir tava auditorija.
Nevar dzīvot kā ar aizlīmētu muti.

7. Katra saruna ir kā publiskā runa. Tā ir iespēja trenēt vārdu izvēli, improvizāciju un dikciju.
Trenē teikuma melodisko plūdumu, izmantojot augšupejošo, krītošo vai kādu citu, LV populācijā pat šķietami neeksistējošu intonāciju, līdz sāksi patikt pats sev.

8. Uz trenera ziņām atbildi ātri.
Publiskajā runā pauze esot spēcīgs ierocis, bet ne jau tik ilga, ka atbildi pēc diennakts vai vispār nekad.
Citādi turpmāk tev var arī neizsniegt treniņuzturēšanās atļauju.

9. Uz jautājumu “kā jūties?” atbilde “normāli” neizsaka neko, nianses ir vienmēr.
Uz jebkuru “kā…” atbildei ir jābūt garākai par jautājumu.

10. Sportists ir zīmols ar savu izcelsmi, ideju un vērtībām. Zīmols, kas simbolizē spējas, nevis košu nespēju. Nav aizliegtas arī labas runas spējas.

Būtu ārkārtīgi neticami, ja olimpiskā čempione Eilīna Gu muļķīgi klusētu kameru un žurnālistu priekšā. Kaut arī viņai ir tikai 22, un vēl nav pabeigta Stenforda.
Kāpēc lai tā runāt nespētu tu?
Tikai treniņa jautājums ģimenē, sabiedrībā un īpašos kursos.
Galvenais, lai tev ir, ko teikt.

Treneris Helmuts Rodke

05/05/2026

Treniņu aritmija

Sports bez labas fiziskas bāzes ir kā īsta sporta “viltojums”. Ja ir pareizs treniņu ritms un labas taktiskās shēmas, būs laba bāze, nav ritma - nebūs.
Bet regulāri treniņi vien vēl negarantē bāzes iegūšanu, un reizēm notiek tieši pretējais. Vairāk agrīnas specializācijas, vēl vairāk treniņu (lasi – pārslodzes) un vēl vairāk spēļu? Tas nav nekāds ritms, drīzāk pašdestrukcija.

Treniņa fakts kā tāds, vai to skaits negarantē vispār neko, jo labs ritms nozīmē pilnīgi ko citu. Galvenais – pamata fiziskie vingrinājumi jādara stingri optimālā biežumā, apjomā un intensitātē.
Muskuļu tonusa aritmija rada haosu un “slimu” fizisko kondīciju. Tās dēļ visa sportošana sanāk ar tādu, kā traucējošu “programmatūras vīrusu” fonā.

Neatkarīgi no sacensību grafika, sportista iegribām, trenera vai vecāku vēlmēm un fantāziju ritma, KATRS muskulis, katra cīpsla un pat kauls dzīvo pilnīgi savu dzīvi savā unikālā funkcionālā ritmā.
Tas ir: 1) stimulējošas slodzes, 2) atkopšanās un 3) virs-atjaunošanās jeb labāku spēju uzrādīšanas fāze.
Tā pēc kārtīga spēka treniņa ir vingrinājumi, ko var darīt jau nākamajā dienā, bet citus ne ātrāk kā pēc 72 vai pat 120 stundām. Ne tik bieži (bet ne pārāk reti!), drīkst aizrauties ar sevišķi asu pliometriju, lēcieniem ar vienu kāju vai maksimāliem sprintiem.

Tehniskajos, specializācijas treniņos vienmēr jāzina, kādā kondīcijā ir vismaz mugura, ceļi un Ahilleja cīpslas.

Ja vajag kļūt fiziskākam, primāri ir jāiekļaujas saprātīgā bāzes treniņu ritmā. Viss pārējais ir otršķirīgs.
Tās var būt arī izteikti fizisku treniņu “nometnes” pat spēļu sezonas laikā.

Atgriešanās formā pēc pauzes treniņos prasa iestrādāšanās laiku.
Ieiešana formā iesācējam prasa ritmisku darbu daudz ilgāk.
Pirms sportists sāk “spridzināt”, fiziskās spējas uzkrājas līdzīgi eksponentfunkcijas augšupejošai līknei. 10 klases matemātika.
Tāpēc uzlabot starta uzrāvienu 12-gadīgam tenisistam momentā nevar. Bet viņam noteikti ir jāveido fizisko spēju uzkrājums.

Jo labāka ir bāze, jo lielāku vidējo slodzi/intensitāti sportists var turēt un ātrāk atjaunoties.
Iedarbības ritms uz cīpslām un muskuļiem sportā ir izšķirošs.
Galvenā kļūda – katastrofāla slodzes intensitātes un apjoma (dienā, nedēļā un mēnesī) kombinācija.

Nevienam nav uz pieres uztetovēts, cik viņš spēj fiziski un mentāli šo svarīgo ritmu turēt, kas sportā arī ir grūtākais.
Bet jo labāk treneris (un sportists) šo visu zina, jo precīzāk var kombinēt dažāda veida fizisko + tehnisko darbu un lieliski uztrenēties.

16/04/2026

Ļoti Melnais Darbs

Kārtīgs sports patiesībā nozīmē ienirt un dzīvot īpašā enerģijā, rutīnā un identitātē. Tas ir darbs, ar ko parasti nelielās, un sasniegumus var zināt tikai treneris. “Melnā darba” dēļ nākas pieciest diskomfortu un mentālu vai ķermenisku pretestību. Kurš precīzāk šo rutīnu iztur, tas arī progresē labāk.

Kāds ir vairāk iekodēts uz izklaidi, pasportošanu vai “spēlēšanos”, kāds uz darīšanu un izaugsmi, pat bez tūlītēja apbalvojuma.
Ir gandrīz vienalga, kāds tev ir apģērbs, cik skaļa ir tava piepūle un cik tīrs tu izej no treniņa. Bet tu vari lepoties, ja spēj organizēties kārtībai, ko citi nevelk, apstākļos, kur citi padodas, un ja dari lietas, kas citiem par grūtu. Tad nāk apbalvojums no jauna līmeņa sajūtām, ko nevar gūt “apgrābstot” sportu virspusēji.

Šis darbs ir bāze. Laika, tonnāžas vai sviedru ziņā visietilpīgākā sporta dzīves sastāvdaļa. Ķermeņa attīstīšanas vingrinājumu, katra piegājiena laika sekundēs summai ir jābūt vismaz vienādai ar tehniskā darba laika summu.
Un vismaz katrā ceturtajā nedēļā bāzes apjoms ir jūtami lielāks. Rēķinām tieši kvalitatīva vingrinājuma izpildes laiku, nevis atrašanos treniņā vispār. Krosi vai intervālu skrējieni izturībai nāk vēl papildus. Agra specializācija bez pienācīgas bāzes = agras problēmas.

Bāzes rutīna ir kvalitatīvi vingrinājumi (nevis tikai nodzīšanās vai smagi treniņi smaguma fakta dēļ) un citas fokusētas darbības (muskuļu un fasciju tonizēšana, relaksācija, stiepšanās, utt.) gan starpsezonā, gan sacensībās - uzreiz pēc starta vai tieši pirms, gan visu nedēļu iepriekš - katrā dienā specifiski. Tur ir arī konkrēti spēka vai ātrspēka vingrinājumi, lai sacensībās būtu elastīgās deformācijas enerģijas maksimums (eksplozivitāte).

Atsākot treniņus, priekšroka vienmēr ir bāzei. Jo ķermeņa struktūru kondīcija pazūd daudz ātrāk nekā tehniskās iemaņas. Pirms sacensībām vajag vismaz trīs bāzes treniņus.
Sezonā bez regulāra “melnā darba” rodas hroniski iekaisumi un traumas. Ar neprecīzu, bezjēdzīgu slodzi – tāpat.
Ir labi orientēties, kas tieši skaitās bāzes darbs un kādā kārtībā to darīt, bet kas ir vienkārši "melns spams".
Informācija sekos.

Treneris Helmuts Rodke

24/03/2026

Vides pretestība

Man patīk vērot daiļlēcējus. Parasti olimpiādes laikā un pie TV. Protams, kā visiem, man gribas redzēt iespējami izcilāku atlēta ieniršanu ūdenī un mazāk šļakatu.
Reizēm kādam sanāk paslīdēt vai kļūdīties tajos trakajos griezienos no visaugstākā dēļa, un tad pret šķidro vidi sanāk trieciens ar blīkšķi.

Lai arī tur visi izskatās līdzīgi un nevienam diemžēl nav Juttas Lērdames, Laša Talakhadzes vai Porziņģa parametru, neviens nav arī tik bārdains kā Sadhguru, tik un tā ir interesanti vērot sportu, kur trakākie, kāda enerģijas dzēriena “uztankoti”, planē dzelmē no El Nido klintīm Filipīnās.

Videi ir vienalga, mēs esam vai neesam, un kā mēs to uztveram.
Bet, kolīdz iejaucamies, tā reaģē: pretimnākoši vai atgrūdoši, ar nepatiku, prieku, agresiju, pretestību, sajūsmu vai vienaldzību. Atkarībā no mūsu intensitātes un prasmēm, ne vienmēr ir mums ērtas sekas.

Bet mēs vienmēr kaut ko gribam vai kaut kur jaucamies: Kāds jau sen grib izrauties no šaura, piekrāmēta dzīvoklīša vai degradēta blokmāju pagalma nomācošās vides uz plašu privātmāju, kāds grib “ietriekties” cita dzīvē un nomācoši dominēt, kāds iestāties RSU, kāds aizbēgt no mazpilsētas uz Rīgu, bet kāds varbūt fantazē ieperināties mīlīgā piejūras ciematā, kur ēdienus piegādā smaržīgas blondīnes tautastērpos.

Kāds grib redzēt Ņujorku, uzkāpt Denali kalnā, vai pirms termiņa absolvēt cietuma vidi, jo īsti nevar sastrādāties ar kameras biedru, kuram tagad, iespējams, ir starpsezona pēc trakoti sportiskas shēmošanas valsts pārvaldes vidē.
Bet kāds tikai grib, lai pēc smagas abdominālās operācijas, liela asiņu zuduma un 15 reanimācijā pavadītām dienām viņu pārved uz parastu palātu, un vēlāk – atkal iemācīties staigāt.

Jo kvalitatīvāka vides maiņa, jo vairāk resursu vajag.
Veselības, prāta, finanšu, informācijas, talanta…
Klīst baumas, ka sportistam vajag arī efektīva ķermeņa resursus: muskuļus, cīpslas, izturību, spēku, hormonus, teicamu fizioloģiju un imunitāti.
Jo kādam vajag izrauties no neperspektīvas komandas, kur viņa izaugsme nevienu neinteresē, kāds cits vēlas regulāri trenēties skaistā tenisa akadēmijā Spānijā vai tikt pie bezmaksas studijām UK. Bet reizēm vajag arī laika un pacietības resursus, kaut vai lai atkoptos pēc krustenisko saišu plīsuma.

Likumsakarība-1: Jo mazāk ir vajadzīgo resursu jeb tukšāks ir sportists, jo stiprāk vecā vide notur.
Ja fiziskās spējas no “sapņu komandas” ir tālu, bet no esošās realitātes tomēr gribi jaudīgi izrauties, nekur jau tālu neaizskriesi, varbūt pat neizkustēsies no vietas - gluži kā sapnī. Jo ar savu tukšumu tu esi piederīgs tikai “tukšienei”.

Likumsakarība-2: Ja no pašreizējās vides tu nespēj maksimāli paņemt to, ko var un vajag, jaunā vide nemaz īsti nelaiž iekšā.
Vājš tu nevarēsi sinhronizēties ar augstāka līmeņa enerģētiku un prasībām. Nevar nostabilizēties Virslīgā, ja neproti ātri skriet.
Arī pārliecība un mentālais spēks nāk tikai no fiziskās varēšanas.

Ja sportists objektīvi “nevelk”, bet kāds labdaris regulāri uztanko trenera kabatas ar Skrīveru Gotiņām, lai viņa lolojums spēlētu pirmajā maiņā, vai pavadītu laukumā maksimāli daudz laika, tas tomēr ir “feiks”, kas kropļo viņa identitāti, atņem iekšējo motivāciju un bojā turpmāko dzīvi.
Pat ja kārotā vide uz brīdi ielaiž, tas vien lai gūtu pieredzi un ar blīkšķi atsistos.

Sports ir tāpēc, lai no tā droši ņemtu: fiziskas spējas, aizraujošu dzīvi, panākumus un slavu. Ja izvēlētajā sportā kas nesanāk – noteikti trūkst kāda konkrēta resursa.
Jāņem vērā arī sava ģenētika, prāts, treniņu metodes un ego.
Pat ja visu resursu pietiek, nereti jāpārvar sava iekšējā vide: bailes, šaubas, stress vai mazdūšība – viss, kas izšķirošā brīdī sastindzina tavus refleksus un enerģiju.

Tāpat kā ūdenim, jebkurai citai videi ir sava “virsmas reakcija” jeb spraigums un caurlaides spēja.
Katra trenera, komandas, kluba vai sistēmas burbulim ir savs uzņemtais kurss, temps, jauda, realitātes izpratne un patiesās intereses.
No tā, cik prasmīgi sportists ar savu “lādiņu” tur ienirst un prot izmantot savā labā, arī ir atkarīgas sekas.
Bet laukumā, kad tu neslēpti gribi “iznīcināt” stiprāku pretinieku, tu taisies agresīvi ietekmēt viņa realitāti, viņa vides un fantāziju plūdumu, un viņš tavējo tāpat.
Kādam būs vieglāk, kādam grūtāk, un sekas jāpieņem.

Patiesībā sports vēl ir vienkāršs.
Es zinu, kurā vidē iekļūt ir visgrūtāk.
Pat sarežģītāk nekā perfekti uz kājām trāpīt okeānā no 40 metru augstas klints.
Un tas ir – tikt uz labu izrādi labās sēdvietās Jaunajā Rīgas teātrī, ar paša, ne spekulantu, izrautām biļetēm.
Ja gadījumā kāds bārdains latvju Sadhguru-2 zina, kā to legāli izdarīt, uzrakstiet, lūdzu, privāti.
Jo man ir nopietns “dīls”: mainu savu jauno hronometru pret vismaz kilogramu kultūras.

Helmuts Rodke

29/01/2026

Ticība sev - labākā stratēģija vai slēpts apmāns?

Ticēšana saviem spēkiem var būt pilnīgi lieks aksesuārs.
Iesācējiem un vidēja līmeņa sportistiem tā var būt pat kaitīga, jo tas, kam sportists tic, var būt pilnīgi neskaidrs vai atrauts no realitātes. Kad esības sportā prasmju vēl trūkst, ne visi ar ticēšanu tiek galā, tāpēc mums ir citi, iedarbīgāki un psihei veselīgāki “paņēmieni”.

Ja kāds čempions, daudziem elks vai autoritāte apgalvo, ka vajag tikai ticēt sev, patiesībā tas ir vienkāršots kopsavilkums sarežģītam procesam vai pat vien tukša frāze.
Mēs arī nezinām, ko tieši viņš neizstāsta līdz galam vai speciāli slēpj, jo neviens jau negrib atklāt visu savu metodiku un virtuvi.
Tas ir kā stāsts par to vienu veiksmīgo spermatozoīdu, kurš pārējam miljonam saka, ka pietiek ar ticēšanu vien.

Kas vispār ar “ticību sev” nav kārtībā? Galvenais - sportā ticēšana jau pēc loģikas pieļauj šaubas.
Ja par katru cenu vajag ticēt, jo citādi nekā, tas izklausās nepārliecinoši.
Tāpēc, ka izdošanās nepavisam nav garantēta.
Pēc statistikas ļoti nomācoši garantēta ir tieši neizdošanās. Un tas par spīti skaistai ticēšanai.

Ja sportistam vēl nav rūdījuma, bet pārliecība ir vārga un drebelīga kā sivēna ausis, tad jau pēc pirmās neveiksmes tā sabrūk.
Pēc tam sākas haoss treniņu plānā, vingrinājumu izvēlē, sacensībās un visvairāk galvā.
Autosacīkstēs tie, kas nebrauc priekšā, avarē biežāk.
Jeb - vājāki sportisti ir tendēti lieki eksperimentēt, riskēt, sevi nevajadzīgi pārslogot un pat lietot dopingu.

Jau tā no visiem, kas trenējas, labi ja 30 % ir īpaši motivēti un pat no tiem tikai nelielai daļai ir kādi panākumi, vai arī viņi iegūst vismaz labu fizisko formu. Pārējie un viņu vecāki, kas - ir kaut kādi radikāli neticētāji? Neticu.

Kam tieši sportists tic? Ne jau tam, ka slikts miega režīms, slinkums, nepilnīga atjaunošanās, vai regulāri ēsti “draņķi” ļaus kļūt par čempionu, pareizi?
Vai tam, ka pēc rakstura viņš ir pieskaitāms pie slikti apmācāmiem… Varbūt tādai treniņu metodikai-konveijerim, kuras dēļ sezonas beigās (vidū vai pat sākumā) ir sabeigti ceļi, vai tam, ka noteikti vajag saraut krustenes, lai taptu iesvētīts par “īstu” sportistu un tad beidzot izsvītrotu šo traumu no savu vēlmju saraksta?

It kā jau – kam tad vēl ticēt, ja ne sev? Bet cik vispār var uzticēties savām domām, acumirkļa iegribām, vājībām, slikti attīstītiem muskuļiem un gribasspēkam, nekontrolētām emocijām vai garastāvokļa svārstībām, ko diktē hormoni?

Nevar ticēt tam, ko apkārtējā vidē nesanāk kontrolēt. Un arī ne sev, ja nevari pats sevi ne izprast, ne sakārtot, ne nodefinēt, kas un kāds tad īsti esi. Tāpēc, ja nav ne meistarības, ne fiziska pārākuma, kas bieži tiek aizstāts ar stimulatoriem, naivu ticēšanu kā liekus kruķus un pašapmānu vispār labāk atmest.

Kas tad nenobriedušam sportistam vēl atliek? Noteikti baudīt savu sportu un uzticēties labam trenerim vai mentoram, kurš iedziļinās un rūpējas.
Savukārt viņam vispār nav vajadzīgs kādam audzēknim ticēt.
Tāpēc, ka viņam ir pieredze, viņš visu analizē un zina.
Un arī nedaudz cer, ka sportists pats “neiebrauks auzās”. Viņš arī redz, kurš ir cīnītājs un kurš nav.

Neviens nevar zināt to, ko nav piedzīvojis un sajutis.
Un, jo mazāk sportists zina, jo vairāk viņš nepamatoti tic, ar viņu ir vieglāk manipulēt, iestāstīt neiespējamo, vai trenēt kā pagadās.
Pat ja kādam rodas intelektuāla nieze kaut ko mainīt, nereti viņš sevi māna un kļūdaini tic, ka jāuzlabo ārējie apstākļi, ka vainīgi ir “visi citi”, kas traucē realizēt (sliktu) metodiku + ka jāuzkrauj sev vēl vairāk treniņu.
Kaut patiesībā vajag tikai nomainīt treniņu plānu.

Ja sportists nešaubīgi zina (ZINA!) savas darbaspējas, refleksus un uzticas metodikai, ja viņam ir detalizēti izstāstīts, kā tieši viņš varētu progresēt šajā mēnesī, kvartālā vai visā sezonā, ja darīs to un to – tas ir iedarbīgāk un stabilāk par jebkuru ticēšanu.
Tāpēc atļauties ticēt var vien tad, kad jau ir labas fiziskas spējas, meistarība un zināšanas vispirms.

Savukārt labas metodikas rezultāti nav jāgaida gadiem ilgi ar pastāvīgi sāpošu ķermeni un nogurumu fonā, jo pozitīvs efekts ir jūtams jau pēc 4-6 nedēļām.

Skaidrs, ka atmest neefektīvu ticēšanu vai mainīt sliktu treniņu plānu reizēm ir tikpat viegli un relaksēti, kā atpiņķerēt austiņu vadu mudžekli ar pēdu mazajiem pirkstiņiem, kad kājās ir snovborda zābaki, braucot pie stūres sniegputenī, bet aizmugurē kliedz, kaujas un pēc tam vemj divi mazi bērni… Bet tas ir tā vērts.
Un tam es tiešām ticu.

Helmuts Rodke

21/10/2025

Kā vislabāk neiegūt spēku. Arī meitenēm. 16+

Kā? Katrs zina, ka neapstrīdams ranga līderis ir tik drosmīga lieta kā spēka vingrinājumu nedarīšana vispār. Taču pārējiem, kuri līdz 16 vēl ir noturējušies sportā, ir ar ambīcijām un pat cītīgi iet “uz zāli kačāties”, bieži ir citas problēmas, kas traucē kļūt stipram:

1. Treniņi tikai bodibildinga stilā ar fokusu uz muskuļu hipertrofiju. Taču sākumā katram pusaudzim svarīgs ir ķermeņa saturīgums, anatomiskā adaptācija, cīpslu stiprināšana, kustību koordinācijas uzlabošana.
Vajag vairot mitohondrijus, pieradināt nervu sistēmu, uzlabot šūnu “elpošanu”, vispārējo un spēka izturību nevis par katru cenu trenēties smagi.
Turklāt atlētiskā sportā vajag arī elastīgo enerģiju un eksplozivitāti.

2. Speciālās iesildīšanās trūkums.
Pamatīga kļūda, kad treniņā sportists pārāk ātri sāk celt smagus svarus, nesagatavojot locītavas, neļaujot iestrādāties nerviem, hormoniem un pietiekami neuzkarsējot cīpslas.
It kā viņam jau pēc nedēļas būtu jākaujas Džona Vika universā pret balerīnu. Un bez jebkādas saspensa sajūtas.

Pārējās sistēmas vēl nav “ieskrējušās”’, bet muskuļi jau ir noguruši un sportists nemaz neaizsniedzas līdz tam svaram, uz ko būtu spējīgs. Sevišķi, ja atpūtas pauzes ir par īsu un muskuļi pārskābinās.

Viņš netiek pāri šim “pirmajam slieksnim”, kad vajag vēl lielāku sasprindzinājumu, labāku kustības kontroli un tehniku. Sinhronizācijas un gribas jautājums.

Un tad jau vēl ir pareizo vingrinājumu izvēle, to kombinācijas, secība un atsildīšanās specifika. Šajā ziņā treniņi var būt gan trūcīgi kā plikas sienas hostelī, gan arī bagātīgi kā guļamistaba Dark Academia stilā.

3. Pārāk viegla slodze – kad sportists nemaz nezina, uz kādiem darba svariem vingrinājumā tiekties, tāpēc samierinās ar viduvēju nogurumu vai muskuļu “degšanas” sajūtu.

Bet, lai iegūtu labas atlētiskās spējas, pastāv konkrēti cipari, ar kādiem svariem būtu jāstrādā. Īpaši bāzes vingrinājumos.
Nu un tad jau atkarībā no vecuma, dzimuma, masas un individuālām niansēm vajag sevi slogot.
Un meitenēm kājas, salīdzinot ar ķermeņa augšu, slodzei ir sevišķi atsaucīgas.

4. A) Pārāk bieži tiek mainīti spēka vingrinājumi, nevienā pa īstam neiedzīvojoties un nesasniedzot labus rādītājus. Patiesībā uz tās bāzes, kas atlētu veido vislabāk, vajag “sēdēt” gadiem.
B) Kad pārāk ātrā tempā tiek raustīti smagi svari, tā vietā, lai korekti izstrādātu kustības negatīvo fāzi.
C) Riskants darbs pārspīlētā amplitūdā, jo gribas taču sajust muskuļu iestiepumu. Vai ne? Bet spēka vingrinājums NAV stiepšanās uzdevums.

5. Trīs miljoni Latvijā izdotas naudas gadā par krustenisko saišu un citām kāju operācijām - turpinot intensīvu sportu pēc 16, krietnu daļu no tās veido “netīrs darbs”, periodizācijas trūkums, regularitātes, slodžu cikliskuma, miega, pilnvērtīga uztura, sporta papilduztura, fokusa vai gribasspēka trūkums.
Arī kad sacensības, spēles vai sezonas “izvilkšana” ir svarīgāka par fizisko attīstību…
Gribas pajautāt - pēc kādas gan, sasodīts, Peaky Blinders pavēles tu sevi iznīcini?

Ir daudz veidu, kā lieliski neiegūt spēku. Bet ir arī daudz saskaitāmo, kas uzlabo treniņa lietderības koeficientu attiecībā uz tam veltīto laiku.
Arī pēc 20, 25 un, sevišķi, pēc 30.
Bet pat ja labu režīmu ievērot īsti nesanāk, galvenais tomēr ir un paliek vingrinājums - atkarībā no pašsajūtas un no tā, ko darīji vakar, aizvakar un ko darīsi rīt.
Kaut vai viens vingrinājums perfektā tehnikā. Iestrādājies un nofokusējies uz tām sekundēm.

Sākot regulārus spēka treniņus 16 gadu vecumā, nākamajā sezonā tu jau mierīgi varētu būt “17 pro max”.

Helmuts Rodke

02/07/2025

Fiziskās formas vērtība

Fiziskā forma ir galvenais ieguvums sportā. Tā ir redzama kā figūra, jūtama kā cilvēka uzvedība un enerģija, un ir neredzamais moments – ķermeņa kondīcija.
Tās ir spējas noteiktos apstākļos paveikt ko sevišķu, dzīvot īpaši attīstīta ķermeņa sajūtās un, galu galā, var teikt, ka tas ir sportista īpašums.
Paskatieties uz sportu citādāk: Visa iešana uz treniņiem, sportistu “dzenāšana” un pat izklaidēšana ir ar vienu mērķi – lai viņi kaut ko SPĒTU.
Tam vajag iegūt īpašas fiziskas SPĒJAS, kondīciju, prasmes, resursu jeb vienvārdsakot – fizisko formu (FF). Ja šīs vērtības/spēju iegūšana un uzlabošana nav prioritāte, tad ar šo sportu kaut kas nav kārtībā.

Jautājums – no kāda vecuma un kādām kvalitātēm sportista FF var sākt uzskatīt par vērtību un to respektēt? Runa nav par “parasta” cilvēka, nesportista ikdienas līmeņa kondīciju, kas ļauj vienkārši dzīvot un cept šašliku.

Stāsts ir par ekstrām, kuru iegūšana prasījusi ilgu laiku, piepūli un līdzekļus - un pilnīgi noteikti mēs runājam par spēku, tehniskām prasmēm, muskuļu masu, kaulu stingrību, nervu sistēmas un orgānu adaptāciju. Neaizmirsīsim arī par sajūtām, ko rada dzīvošana trenētā ķermenī.

Īpašā vērtība nozīmē uzlabotu muskuļu kompozīciju, mitohondriju daudzums tajos, izturīgu sirdi, kolagēna šķiedru kvalitāti cīpslās un Elastīgās Deformācijas Enerģijas daudzumu, ko šīs cīpslas spēj radīt – tas ir jebkura atlētiska sporta pamatā.
Nu, par kādu summu esi gatavs to pārdot?

Šo FF kā smagi iegūtu resursu un pat īpašumu viegli sabojā nevajadzīgi otršķirīgi turnīri, pārslodzes, ekspluatēšana divu vecumu komandās + fizisko treniņu/metodikas trūkums, dārza uzrakšana pirms svarīga starta, trenēšanās “kā visiem”, neieklausoties savā ķermenī, utt.
Galvenie iesaistītie te ir: treneris, vecāki un, protams, pats trenējamais.

Bieži ir tā – kamēr sportistam pašam vēl nav ne zināšanu, ne arī drosmes iebilst, ar viņu var izrīkoties, kā vien tīk, jo ir taču jāklausa.
Dažreiz zem vārda “metodika” var paslaucīt teju jebko (jo vecāki nezina un audzēkņiem nesaprot).

Sportista FF ir stipri mainīga, ar kāpumiem un kritumiem, un, atkarībā no gada treniņu plāna tā atrodas savā specifiskā plūdumā. Gan Ahilleju, gan muguras dziļo muskuļu, gan hormonu stāvoklis nepārtraukti dreifē. Turklāt asinhroni.

Normāli treniņi rada precīzu slodzes/stresa, atjaunošanās un superkompensācijas ritmu. Šī ritma ievērošana katrai muskuļu grupai dod labu rezultātu un ļauj iegūt teicamu formu.

Jebkāda šī ritma nojaukšana, sportista “raustīšana” nelaikā bez sakarīga plāna, kliedzoši nesaderīgas slodzes - sabojā viņa uzkrāto FF un ir pielīdzināmas kaitējumam, bet atbildību par šo negribēs uzņemties ne Zobu feja, ne Karību jūra pirāti.

Treniņos tev ir tiesības iegūt labu fizisko formu. Un tad ir pienākums par to rūpēties un neatdot pa lēto.
Nevienam nav tiesību to sabojāt ar pēkšņām iegribām vai neadekvātu rīcību, kas neatbilst normālai sporta norisei. Savainojumi cīņas karstumā vai paša vainas dēļ neskaitās… Visādi citādi – ja pats sevi cienīsi, tevi cienīs arī citi.

25/03/2025

FUTBOLISTA SKRĒJIENA TEHNIKA

Sportistiem ar pilnvērtīgu skrējienu jābūt lielākā skaitā nekā vīriem ar rozā matiem Premjerlīgā. Labs starta uzrāviens un efektīva soļu tehnika ir galvenās fiziskās spējas, ja daļu savas dzīves tev vajag būt ātram 100 metru laukumā.
Neattīstot skrējiena tehniku, futbolistam rodas hamstringu, cirkšņu un muguras kaites, kas, izrietoši, skrējienu bojā vēl vairāk.

No testētiem vairāk nekā 70 pusaudžiem, tikai dažiem skrējiena solis bija labs. Pārsvarā situācija rodas tikai tāpēc, ka aiz paveiktiem 30% fiziskās sagatavotības darba netiek saskatīti vai izdarīti vēl 70. Jo sistēma (klubs, treneris) to obligāti neprasa vai pat nemaz nepiedāvā.

Slēpta problēma ir paradumā skriet saīsinātiem soļiem, pietiekami neieslēdzot ne muguras virspusējo, ne arī priekšējo un aizmugurējo funkcionālo muskuļu ķēdi.
Ļoti bieži šī paraduma dēļ skrējiens maksimālā ātrumā vai starta uzrāvienā gan izskatās katastrofāli, gan arī pēc hronometra ir vāji. Un vismaz trešdaļa spriedzes apstākļos nevar skriet maksimāli dažādu sāpju dēļ.

Saīsināti soļi veikli nomaskē kustību problēmas, turklāt ja +/- tādas ir arī apkārtējiem, uz šī fona vēl var šķist, ka ar tevi viss ir kārtībā, jo nav ar ko salīdzināt.
Ja ir samērā labi attīstīti muskuļi, labu skrējiena soli var iemācīt arī vienā nodarbībā, bet dažiem sakārtot kustības izdodas vien pusgada laikā. Bet tas ir to vērts.

Protams, vislabāk attīstīt skrējienu var uz stadiona seguma skriešanas apavos. Lai pilnvērtīgi iedarbotos uz muskuļiem, skrējiena solis tiek trenēts dažāda garuma distancēs vismaz piecās dažādās tehnikās, turklāt distances laikā stilam mainoties.
Pēc tam ar iegūto tehniku var viegli improvizēt laukumā un lieliski skriet visas 90 minūtes.

Papildus skriešanai darām arī speciālu lēcienu darbu, kas ievērojami uzlabo kāju spēku un starta uzrāvienu. Šie lēcieni izpildāmi trijos sarežģītības/intensitātes līmeņos atkarībā no sagatavotības. Vajadzīgi arī maksimāla tempa vingrinājumi pietiekami lielā amplitūdā, kas ievērojami uzlabo ātru kājas kustību turp-atpakaļ.

No 15-16 gadu vecuma jau ir vajadzīgi speciālās sagatavotības spēka treniņi gan muskuļu masai, gan kustību jaudai.
Protams, veikli tamborēt ar bumbu ir svarīgi, bet spēka un ātruma bez “svariem” nebūs. Visbiežākais, ko esmu dzirdējis no 17 gadus veciem futbolistiem: “Kaut es būtu sācis šo trenēt vismaz divus gadus iepriekš!”.

Lai skriešanas spējas nepaliktu knapa “pusskrējiena” līmenī ar 18 gadu vecumā nepārvaramu ātruma barjeru, būtu vēlams elastīgs treniņu grafiks, kur katru nedēļu futbols dažādi kombinējas ar vieglatlētiku un atbilstošu spēka darbu. Un ne tikai mazliet starpsezonā, bet ar minimālām pauzēm VISU gadu.

Treneris Helmuts Rodke

16/02/2025

Sportista depresija un čītkods remontam

“Nekādu antidepresantu!
Nebojājiet pusaudžiem serotonīna receptorus. Ja iespējams, līdz 25 gadu vecumam ar zālēm smadzeņu attīstībā neiejaukties.” – bieži dzirdēts viedoklis.

Lai arī kāds būtu depresijas iemesls, publiski atzīt, ka vajag palīdzību tomēr esot vēl ļaunāk, nekā to nesaņemt.
Turklāt atskārsme, ka to vajag, parasti ir novēlota, jo “vēl jau nav tik slikti”.
Un trenerim nākas strādāt ar sportistu, kurš dreifē no vieglākas stadijas uz smagāku, taču par spīti visam vēl izliekoties (mazliet nedabīgi) priecīgs.

Protams, katrā sīkumā uzreiz mesties cilvēku glābt nevajag.
Bet, jo tuvāk sportists ir īstai depresijai, kad mēnešiem ilgi vairs nav spējīgs neko uzsākt un ir smagi iekodējies iegūtajā bezpalīdzībā: “es neko nekontrolēju”, vai tādas psihomotoras sabremzētības dēļ, ka jādzer zāles, jo “glābšanu” vajag vairāk.
Turklāt bīstamāka ir tieši stadija pirms, kad viņš ir vairāk rīcībspējīgs - pašdestrukcija, vēnas, kāda No-Memory vodka utt. Tāpēc individuāls monitorings ir svarīgs.

Tā kā depresija uzskatāma (arī) par novirzēm daudzu hormonu darbībā, sevišķi – kā serotonīna sistēmas “problēma”, var izmantot protokolu, kas stāvokli uzlabo.

Idejiski - visu bioķīmisko nestabilitāti var un vajag neitralizēt ar fiziski-fizioloģisku stabilitāti. Lai organisms sakārtotos, tomēr vajag pietiekamu iemeslu, tāpēc destruktīvajam spiedienam tiek radīts funkcionāls pretspiediens:

🔸 Sabalansēts uzturs un labs ēdienreižu grafiks. Tā kā pārsvarā serotonīns sintezējas kuņģa zarnu traktā, vajadzīga tā normāla darbība. Nepieļaut krasas cukura līmeņa (attiecīgi, noskaņojuma) svārstības. Depresiju nevar apēst vai nobadināt.

🔸 Fiziska slodze un muskuļu sasprindzinājums. Regulāra optimāla slodze (nosakāms individuāli) vismaz piecas dienas nedēļā gan izturības, gan (vairāk) spēka režīmā.
Sevišķi svarīgi ir izmērāmi fiziski sasniegumi, izaugsme, mazās uzvaras.
Slodzē muskuļi strādā kā iekšējās sekrēcijas dziedzeri, kas izdala aktīvas vielas. Tās uzlabo gan gremošanas (serotonīns), gan arī CNS darbību.
Slodze novērš mitohondriju disfunkciju un uzlabo to lietderības koeficientu.
Tā arī stimulē PPARGC1A gēnu, kas veicina jaunu mitohondriju rašanos. Nu, un, protams, vēl ir endorfīni, ko var nopelnīt tikai, ja sāc kustēties, sevišķi – skriet.

🔸 Pareizs miega režīms melatonīna izstrādei. Bez tā nobrūk daudzu hormonu darbība nākamajā dienā + izrietoši arī kognitīvais panelis, darbaspējas un atjaunošanās.

🔸 Regulāra aizelšanās. Ieelpas muskuļu treniņš slodzes rezultātā, to nogurdināšana un tonuss izteikti uzlabo pašsajūtu.
Spēcīga aizelšanās, kādu vajadzētu vismaz divās dienās nedēļā, uz brīdi vispār “izsit” no jebkuras depresijas ārā.
Turklāt dziļā/diafragmālā elpošana (jebkurā laikā un situācijā) maina klejotājnerva tonusu un noskaņojumu.

🔸 Vides maiņa. Audio, vizuālais, taktīlais, garšas, smaržas, utt. Ceļojums, jaunas drēbes, priekšmeti, mēbeles, mūzika, ēdiens, jauna gultasveļa… Pārkrāsot mājās kādu sienu, lai vismaz kaut kas smaržo pēc svaiga remonta.

Izvērtējot individuāli (!) sportisti pielieto arī barokameras procedūras – smadzeņu un audu apskābekļošanai, locītavām, cīpslu tūskām, ātrākai audu dzīšanai, toksīnu izvadīšanai, mitohondrijiem, diabētam utt.

Regulāra būšana dabā, groundings jeb sazemēšanās (kad iespējams staigāt basām). Ir pat palagi ar ieaustu metāla šķiedru un sazemējumu, kas palīdz noņemt lieku spriedzi.

Viss šīs čītkods, protams, der arī nesportistiem.
Pamatoti runā, ka agrāk, kad dzīve bija 5-10 reižu fiziskāka, laika un vēlmes depresēt cilvēkam nebija. Turklāt, ja vien jums nav Lī sindroma vai citas smagas kaites, uz šīs planētas jau var dzīvot priecīgi.

Es saprotu, ka ir neiespējami uzkāpt Machhapuchhare kalnā Nepālā, jo to aizliedz vietējā reliģija un arī likums (kalnā dzīvojot Šiva), bet atteikties no depresijas ir iespējams, un to neliedz neviens.

Treneris Helmuts Rodke

Rodkes Sporta Serviss New

12/05/2026

05/05/2026

16/04/2026

24/03/2026

29/01/2026

21/10/2025

02/07/2025

25/03/2025

16/02/2025

Address

Telephone

Website

Alerts

Contact The Business

Shortcuts

Share

Category