Pārumu pārgājieni, Lejas Mauragi, Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu novads, Jeci (2026)

Gdybyśmy nie mieli korzeni, nie bylibyśmy takimi dębami, jakimi jesteśmy. "Ik gadu mēs dodamies ceļā, godinot savu dzimtu un saknes."

09/05/2026

APŪLIJAS AINIŅAS: BALTĀS PILSĒTAS UN MATĒRAS PĒCGARŠA

[autors: Jānis]: Spilgtu emociju spārnoti pēc Matēras devāmies tālāk mūsu ceļojumā uz Ostuni jeb balto pilsētu. Ostuni, lai arī ir salīdzinoši netālu no jūras, atrodas kalnā - aptuveni 220 metru augstumā. Turklāt ap 200 metriem ir tieši triju kilometru posms, kas ved no Ostuni dzelzceļa stacijas līdz vecpilsētai. Ir vieds teiciens, ka "katram savs krusts ir jānes", ko varētu pārfrāzēt kā "katram sava soma ir jānes", bet ne šoreiz - es nesu visas somas. Uzdevums nav viegls, jo diena ir itin silta, taču manai sportiskajai formai brīnišķīgi pateicīga. Kā smejies – man vienmēr patikuši izaicinājumi.

Kad nonākam naktsmītnēs, prieks mijas ar izbrīnu. Mūsu apartamenti izvietoti vairākos līmeņos - pirmais ir virtuve, otrais guļamistaba, bet trešais terese, kas atrodas uz jumta. Trešo mēs konstatējam pavisam nejauši, sak, te ir vēl vienas kāpnes, diez kur tās ved! Amizanta ir pieredze virtuvē, kur galva ir gandrīz līdz griestiem. Patīksminājušies par mājokli un mazliet atpūtušies, dodamies ielās.

Kā jau iepriekš minēts, Ostuni pazīstama kā baltā pilsēta (Città Bianca). Baltās ieliņas un skaistā arhitektūra padara to par vienu no Apūlijas skaistākajām pilsētām. Pilsēta esot apdzīvota jau kopš akmens laikmeta un dažādos vēstures posmos šeit saimniekojuši grieķi, romieši, bizantieši un normaņi. Pilsētu 7. gadsimtā pirms mūsu ēras dibināja mesapiji – sena indoeiropiešu cilts, kas uz Apūliju pārcēlās no otrpus Adrijas jūrai esošajiem reģioniem (mūsdienu Albānijas). Interesanti, ka mesapiji bija viena no retajām ciltīm, kas kaujas laukā spēja pieveikt slavenos Spartas karotājus, bet pat tas viņus nespēja glābt no Romas ekspansijas – 3. gadsimtā pirms Kristus romieši iekaroja viņu zemes, pakāpen*ski integrējot mesapijus Romas Republikā.

Sākotnēji domāju, ka pēc Matēras pieredzes un publicētā bloga vairs īsti nebūs ko rakstīt, taču ikdiena ievieš savas korekcijas, piespēlējot nelielus, bet "bloga cienīgus" piedzīvojumus. Atšķirībā no Matēras, kur mums bija pusotra diena, pārējā ceļojuma maršrutā katrai pilsētai labākajā gadījumā tiek atvēlēta nepilna diena. Šis liktenis skar arī Ostuni. Ieturam vakariņas vietējā restorānā, bet vēlāk dodamies pa veikaliņiem, meklēdami dāvanas mājiniekiem. Nākamais rīts uz jumta terases ar skatu uz Adrijas jūru.

Ņemot vērā, ka nomas auto nolēmām neizmantot, mazliet sarežģīts ir ceļojuma posms, kas ietver Lokorotondo un Alberobello, bet klausot Ostuni apartamentu saimnieces ieteikumiem, izmantojam opciju vilciens + autobuss. Ostuni stacijā nopīkstinām telefonus pie biļešu automāta, kas piedāvā "TAP & TAP" iespēju - pirms iekāpšanas vilcienā noskenē telefonu, bet izkāpjot izdari to vēlreiz. Mums jābrauc nieka 13 minūtes līdz Fasano, bet ātri vien ciemos atnāk konduktore. Saku, ka esmu braucienu reģistrējis "TAP & TAP", bet viņa man apgalvo, ka tā nav biļete. Es saku - kā nav? Stacijā skaidri bija rakstīts, ka tā kalpo kā biļete, galvenais tikai gala pieturā vēlreiz pielikt telefonu (vai karti) pie validatora. Uzzinājusi, ka mēs braucam tikai vienu pieturu, viņa met mieru, jo saprot, ka čakars ar mums būs lielāks nekā ieguvums. Jau Latvijā es noskaidroju, ka konduktores jaunkundzei vai kundzei kaut kas ir aizgājis šķērsām ar tiem tapiem. "TAP&TAP" ir "Trenitalia" ātrā bezkontakta norēķinu sistēma reģionālajiem vilcieniem, kas ļauj iegādāties biļeti, vienkārši pieliekot bankas karti pie validatora pirms iekāpšanas. Sistēma reģistrē braucienu un viss. Āmen. Konduktoram esot speciāla ierīce, kas nolasa, ka ir jau veikts "TAP" konkrētajā stacijā. Gandrīz vai žēl, ka neizdevās padiskutēt un pacīnīties par savu taisnību, bet no otras puses - mēs pilnīgi legāli braucām par zaķi. Lai gan tomēr nē - vēlāk no mana konta tika noskaitīti 1.80 eiro.

Fasano ir tikai pieturvieta, lai tiktu tālāk uz Lokorotondo. No stacijas pastaigājam kādus 3-4 kilometrus līdz pilsētai. Kādā vietējā kafejnīcā, kur vietējie itāļi parasti lasa avīzes un dzer kapučīno, es izdzeru pāris apiņota ūdens glāzes, Dace – kafiju, un dodamies uz autobusa pieturu. Stāv rakstīts, ka brauciens uz Lokorotondo sākas no pieturas "Villa Comunale". Nav problēmu. Aizejam uz pieturu. Stāvu, vēroju, mēģinu saprast, vai tiešām šeit ir pietura, un kādā brīdī ar sievu secinām, ka kaut kas nav tīrs. Garām iet kaut kāds matains jauneklis. Jāuzrunā? Jā! Jautāju, vai šī ir pareizā pietura? Jauneklis atbild, ka tā nu vis nebūs taisnība. Bet viņš var parādīt, kur atrodas pietura, jo pats uz to dodas. Pareizāk gan būtu teikt - nesteidzīgi virzās. Kad ir gandrīz jau autobusa atiešanas laiks un mēs tramīgi par to ieminamies, viņš vēsā itāļu mierā atbild – esat nu rāmi, autobusi Itālijā gandrīz nekad nepienāk laikā. Pieturā satieku kādu bulgāru, kurš vispār stāsta briesmu lietas - viņam kāda vietējā kundzīte teikusi, ka Itālijā brīvdienās autobuss mēdz arī neatbraukt. Mierinu viņu ar nupat iegūto informāciju un kopīgi nosmejamies, ka autobuss šodien būs, bet ar kavēšanos.

Pēc brīža jau iekāpjam autobusā, bet tikšanu uz Lokorotondo mazliet sabremzē kādas riteņbraukšanas sacensības. Mums ir jāpagaida, kamēr pieci riteņbraucēji zibenīgā ātrumā aiznesas mums garām. Tā nekad nav bijis, bet vienas dienas ietvaros mēs esam divu sacensību epicentros – no rīta dodoties uz vilcienu, pamanījāmies būs arī reģionālo skriešanas sacensību aculiecinieki. Iedvesmojoši, kā jož dažādu vecumu dalībnieki, veiklie seniori vispār ir apbrīnas vērti!

Pēc nepilnas stundas esam Lokorotondo. Neliela, taču ļoti simpātiska pilsēta ar šarmantu vecpilsētu. Laiks ir ierobežots, tāpēc mēs to izstaigājam diezgan ātri un pirms doties uz staciju, nolemjam apmeklēt kādu parku / laukumu ar skati uz mūsu nākamo pieturvietu – Alberobello! Sarunājos ar Daci, bet jūtu, ka priekšā esošā sieviete man tā dīvaini un "uzrunājoši" tuvojas! Manas aizdomas ir pamatotas, jo atskan sulīgs un dzīvespriecīgs "Labdien!" Izrādās, ka Lokorotondo tieši šajā brīdī ir arī riteņbraucēju grupiņa, kas apceļo Itāliju ar velo. Vārds pa vārdam un izrādās, ka grupas vadītājs ir mans sens paziņ no Ventiš pus - veselīga dzīvesveida veicinātājs Andris Valerts. Pēc sievietes stāstītā Andris ir varen izcils grupas vadītājs un viss ir baigi forši! Mēs ar Daci uz brīdi aizdomājamies, kā tas būtu - ceļot ar velo. Varbūt jāpamēģina?

Alberobello ir viena no "must see" pilsētām, galvenokārt viena vienīga iemesla dēļ - truli mājiņas. Tās ir baltas ēkas ar konusveida jumtiem, būvētas no kaļķakmens bez saistvielu izmantošanas, izmantojot sauso mūrēšanas tehniku. Pašreizējā formā truli mājiņas sāka attīstīties ar 16. gadsimtu un iemesls vienlaikus ir diezgan amizants un pragmatisks - šādas mājas tika būvētas kā viegli nojaucamas celtnes, lai izvairītos no augstajiem nodokļiem, ko uzlika Neapoles karaliste. Tiklīdz tālumā tika pamanīti nodokļu inspektori, vietējie ātri namu nojauca. Jumta pašā virsotnē atradās galvenais akmens jeb "atslēga". Leģendas vēsta, ka, to izvelkot, viss konusveida jumts sabruka, pārvēršot māju par parastu akmeņu kaudzi nodokļu iekasētāju acīs. Alberobello, protams, ir skaista, taču sasodīti tūristiska, un visamizantāk droši vien šādu atziņu dzirdēt no tūrista. Taču arī vietējie atzīst, ka Alberobello principā ir "20 minūšu pilsēta" - iebrauc, apskati, aizbrauc. Mēs gan tur uzturamies vairākas stundas, jo paēdam pusdienas vietējā restorānā un tad vēl izmetam arī loku caur vietējām tirgotavām - mums nepieciešams šo to iegādāties.

Ceļā uz vilcienu, kas šoreiz mūs nogādās Bari, cenšos iegādāties biļeti. Sākumā man tiek izmests paziņojums, ka vilciens ir izpārdots, pēc tam šādas muļķības pazūd, tieku jau līdz maksāšanai, kad apmaksas laikā atkal izlec tradicionālais kļūdas paziņojums, ka maksājums nav bijis veiksmīgs. Ja mani kaut kas Itālijā tracina, tad tā varētu būt "Trenitalia" aplikācija, kurai šādi kļūdas paziņojumi izlec ar apskaužamu regularitāti. Neizturējis paaugstināto stresu, mans telefons izslēdzas. Mēģinu biļetes iegādāties no Daces telefona. Vēlreiz - izpārdots. Ak tad tomēr? Ar Daci vienojamies, ka nopirksim biļeti no pieturas, kurā tas ir iespējams. Tā izrādās kāda pilsēta jau Bari pakājē (faktiski jau pašā finiša taisnē), tātad stabili stundu (un jau otro reizi dienā) braucam par zaķi. Mums ir plāns gadījumam, ja atnāktu konduktors – sak, centāmies nopirkt, re, mums pat ir ekrānšāviņš, bet jūsu sasodītā aplikācija mūs pievīla. Konduktors neatnāk. Aleluja! Viss brauciens no Alberobello līdz Bari ir diezgan dīvains un garš - vilciens tā vietā, lai mauktu taisni, brauc tādā kā zigzagā. Citējot klasiķi no Kriminālās ekselences fonda: "Kur loģika"?

Bari ierodamies jau pievakarē. Naktsmītnes esam izvēlējušies diezgan tuvu lidostai, jo lidojums ir jau plkst. 5.50. Bari centrālās stacijas apkārtnē ieskrienam uz kafiju un alu, uzlādējam telefonus un domājam, ka ieskriesim veikalā pēc piena. Pēc tam secinām, ka riskanti - nepaspēsim uz vilcienu (lai gan varējām braukt arī stundu vēlāk). Nu labi, dosimies uz naktsmītnēm un gan jau kāda bodīte lidostas tuvumā būs vaļā. Bet nekā - svētdienā bodītes strādā līdz 20.30, varbūt līdz 21.00, bet ne ilgāk. Ieradušies naktsmītnēs , atrodam pāris picērijas tuvējā apkārtnē, kas strādā līdz pusnaktij! Tas gan ir forši. Aizejam uz vienu no tā un pasūtam picu. Vai jums ir piens? Nav? Nu labi, tad mēs ņemsim alu! Kaut kas taču picai jāuzdzer. Kad jau taisāmies uz čučumuižu, kaut kāds tirliņš tiešā mūsu naktsmītņu tuvumā sarīko uguņošanu. Es viņu telepātiski nolamāju.

Diezgan savlaicīgi ierodamies lidostā, izejam visas kontroles un esam gatavi lidot... nē, ne uz Rīgu. Uz Frankfurti! Tas ir tāds sava veida bonuss. Lai gan iepriekš esam sastāstījis, ka līdz pilsētas centram no lidostas ir nieka 15 minūtes, tāpēc varēsim 7 stundas padzīvoties pa pilsētu. Tie izrādās vieni no lielākajiem maldiem cilvēces vēsturē - tā ir nevis Frankfurtes, bet Frankfurtes – Hānas lidosta, kas no pilsētas atrodas... 120 kilometru attālumā. Ak, vai, kāda neražiņa. Un kā lai neatceras gadu vecu neražiņu ar Venēcijas lidostu? Es gan atrunājos, ka darot simt darbus vienlaikus, plānojot pārgājienu un vēl kāzu jubilejas ceļojumu (jā, maija sākums parasti ir laiks, kad manī sakoncentrējas miljons dažādu svarīgu darbu), nostrādā cilvēciskais faktors un kaut kur gluži vienkārši var nolohoties. Sieva manu atrunu uztver ar sapratni un mīlestību, kas ir svētīgi, jo Frankfurte jau bija saplānota. Tā vietā aizbraucam uz Koblencu, līdz kurai mērojams uz pusi īsāks ceļš. 120 000 iedzīvotāju pilsēta Koblenca ir tīri mīlīga - gleznaina pilsēta, kurā satek Reinas un Mozeles upes – un tieši tāpēc šo vietu dēvē par "vācu stūri" jeb "Deuches Eck", kas iekļauts pasaules UNESCO kultūras mantojumā. Koblenca ir arī viena no vecākajām Vācijas pilsētām, atrodas salīdzinoši netālu no Nīderlandes (100km), Luksemburgas (120km) un Francijas (160km).

Sapērkam kādas ļoti svarīgas lietas, paēdam pusdienas un laižam uz lidostu, lai dotos uz... nē, ne uz Rīgu. Uz Viļņu! Diemžēl lidojumi uz Viļņu ir krietni lētāki nekā uz Rīgu (vismaz mūsu maršrutā noteikti), tāpēc dārga komforta vietā izvēlamies mazliet pačakarēties. Ņemot vērā paralēlās izmaksas, galarezultāts gan tāpat ir spīdošs - mēs čakarējamies pa dārgo!

Jau esot Latvijā Dace iegādājas Karlo Levi grāmatu "Kristus apstājās pie Eboli", par ko stāstīju iepriekšējā blogā. Re, arī blogs strādā kā reklāma! Cerams, izdevniecība Aminori novērtēs manus pūliņus un kļūs par "Pārumu pārgājiena" atbalstītāju triloģijas otrajā posmā : )

P.S. Un kur šeit ir Matēras pēcgarša? Jā, Matēra, kas bija mūsu ceļojuma sākumā, tā arī palika mūsu lielākais un pārliecinošākais WOW visa ceļojuma laikā. Nepārprotiet mani, Ostuni, Lokorotondo, Alberobello ir brīnišķīgas pilsētas (principā visa Itālija ir brīnišķīga - kur vien brauc, tur kaifo), bet Matēra... O, ar'o šappirtā / ܐܘ ܐܪܥܐ ܫܦܝܪܬܐ. Ja jūs jautājat, ko es nupat uzrakstīju, tad man jums jāsaka - atbildes pavedieni slēpjas kādā no pēdējiem diviem blogiem. ܡܬܚܙܐ ܠܝ ܕܒܚܝ̈ܐ ܩܕܡܝ̈ܐ ܗܘܝܬ ܒܡܬܪܐ.

ܫܠܡܐ ܘܚܘܒܐ ܥܡ ܟܠܢ.

Apūlijas piedzīvojumu pirmais blogs jeb Matēra: https://ej.uz/4z75

02/05/2026

MATĒRA, PĀRGĀJIENS UN KRISTUS CIEŠANAS

[autors: Jānis]

Matēra kā ceļojuma galamērķis mūsu plānos parādījās jau pirms kāda gada, turklāt uzreiz – tieši kā kāzu jubilejas galamērķis. Jā, ik gadu maija sākumā mēs dodamies apskatīt pasauli par godu un prieku sev un kopā būšanai. Kurš pirmais pamanīja Matēru, zinātnieki vēl strīdas – Dace saka, ka tas biju es, savukārt es apgalvoju, ka tā bija Dace. Un tad pastāstīja man, es apskatīju un sapratu – o jā, šo ir vērts redzēt!

Pārsteidzoši, bet pirms aptuveni 80 gadiem Matēru dēvēja par "Itālijas kaunu", jo unikālās vecpilsētas (Sassi di Matera) alu mājokļi vienlaikus bija pilsētas spožums un posts. Ārēji skaistie mājokļi slēpa antisanitārus apstākļus, kur cilvēki un dzīvnieki dzīvoja kopā, alās nebija elektrības un tekoša ūdens, valdīja ārkārtīga nabadzība un augsta bērnu mirstība. Situācija lēnām sāka mainīties pēc Karlo Levi grāmatas "Kristus apstājās pie Eboli" (1945) iznākšanas. Levi bija ārsts un mākslinieks, kurš 1935. gadā savu antifašistisko uzskatu dēļ tika izsūtīts uz valsts ziemeļu ciematu Aliano Matēras provincē. Grāmatā Levi apraksta māsas stāstīto, kas dodoties apciemot brāli trimdā, apstājās Matērā, lai saņemtu nepieciešamos dokumentus un atļaujas. Tieši tur pilsētas Sassi rajonos viņa pieredzēja šokējošus apstākļus, aprakstot tos, kā "skolnieka priekšstatu par Dantes elli". Grāmatas nosaukums cēlies no vietējo zemnieku izteiciena, kas simbolizē sajūtu, ka cilvēkus pametusi ne tikai baznīca un valsts, bet pat cerība – kristīgā ticība un civilizācija līdz šai zemei nav nonākusi, un pat Kristum šis nomaļais nostūris bijis par tālu. Kaut arī Levi nedzīvoja Matērā trimdas laikā, viņš vēlāk kļuva par tās goda pilsoni un bieži to apmeklēja. Mūsdienās vienā no Matēras muzejiem atrodas Levi glezna, kas attēlo reģiona skaudro realitāti. Šogad tika Levi grāmata tika izdota latviski. Būs jāizlasa!

1950. gadā situācijai Matērā uzmanību pievērsa valsts, uzsākot iedzīvotāju masveida pārvietošanu. Savas mājas bija spiesti pamest aptuveni 17 000 cilvēku, kurus pārvietoja uz jauniem un moderniem Matēras rajoniem. Unikālie alu mājokļi tika norobežoti un gandrīz 30 gadus stāvēja tukši, bet 80. gados sākās vecpilsētas restaurācija. 1993. gadā Sassi iekļuva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet 2019. gadā Matēra bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Un jā, 2003. gadā šeit (un arī īpašā kinopilsētiņā Romas tuvumā) tika filmētas Mela Gibsona režisētā filma "Kristus ciešanas", kas pilsētai piesaistīja vēl vairāk uzmanības. Starp citu, Sassi filmēta arī viena no Džeimsa Bonda filmām (No Time To Die, 2021, slavenā pakaļdzīšanās aina) un Karla Levi grāmatas ekranizācija (1979.)

Kontekstā ar Matēru, īsi pirms došanās uz šo Itālijas pērli, es vēlreiz noskatījos "Kristus ciešanas". Vēlreiz, jo pirmoreiz redzēju filmu 2004. gadā un man joprojām spilgtā atmiņā skatītāju noskaņojums pirms seansa, tā laikā un pēc. Pirms – cilvēki smaida, joko, grauž popkornu. Popkorna graušana diezgan ātri beidzās. Cilvēki raudāja un daudz. Pēc seansa bija klusums.

Holivuda šo filmu negribēja. Visas lielās kinostudijas atteicās finansēt filmu trīs iemeslu dēļ – filma bija pārāk reliģioza, pārāk nežēlīga un filmēta divās "mirušās" valodās – aramiešu un latīņu. Rezultātā Gibsons filmu finansēja no savas kabatas (aptuveni 30 miljoni dolāru), bet tā kļuva par visu laiku ienesīgāko neatkarīgo filmu ar peļņu vairāk nekā 600 miljoni dolāru. Kad Holivuda runā par pārlieku lielu nežēlību, jāsmejas pat zirgam, un Gibsonam ir pilnīga taisnība, ka mūsdienu kino industrija ir pieradusi pie vardarbības, bet tieši reliģiskajos stāstos tā tiek sterilizēta. Gibsons uzskatīja, ka maigāka un "holivudiskāka" filmas versija būtu meli, un gribēja parādīt, cik tas patiesībā bija briesmīgi. Ironiski, ka lielu trauksmi par filmu sacēla arī kristieši, sak, Gibsons vaino jūdus Jēzus nāvē. Gibsons, protams, to noradīja, uzsverot, ka pie notikušā ir līdzvainīga visa cilvēce un vispār – "filma nav par to, kas viņu nogalināja, bet kāpēc viņš mira". Manā skatījumā filma diezgan tieši ilustrē cilvēces nožēlojamo dabu, brutalitāti, liekulību, bara instinktu, kāri pēc asinīm un 2000 gadu laikā jau nekas nav mainījies. Vai cilvēce piesistu Jēzu krustā arī mūsdienās? Protams, un ar tiešraidēm sociālajos tīklos.

Matērā viens no maniem mērķiem bija izstaigāt vietas, kur notikušas filmas epizodes un tādu bija pietiekami – Jeruzalemes tirgus ainas un ielas, Kristus krusta nešanas epizodes un bērnības atmiņas, pēdējās vakariņas, kā arī, protams, Golgāta. Lielākā daļa no epizodēm, izņemot pēdējo, filmēta Sassi di Matera, līdz ar to teorētiski uzdevums bija viegls, turklāt šajā uzdevumā tīri labi palīdzēja arī navigācija. Zīmīgi, ka konkrētajās vietās, bet varbūt tās bija tikai manas iedomas, pulcējās arī lielāki tūristu pūļi. Jebkurā gadījumā visu distanci izstaigājām aptuveni divās stundās ar astīti. Sassi di Matera ir kā smalks zirnekļu tīkls ar daudz mazām ieliņām un bez navigācijas te apmaldīties ir vieglāk nekā Juglas mežā. Kāpēc Jugla? Reiz, kad nolēmu improvizēt un doties no Juglas līdz savai tā laika darbavietai netālu no Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas savādāk nekā parasti, man izdevās apmaldīties. Kā klasiķi mēdz teikt – trijās priedēs!

Lai nokļūtu uz Matēras Golgātu ir jāšķērso Torrente Gravina upe Gravinas aizā vai kanjonā – kā nu katrs to sauc. Golgāta atrodas Murgijas Materānas dabas parkā, tāpēc ieeja ir par maksu – 15 eiro – turklāt pirms uzsākam ceļu lejup pa aizu, mūsu apavi tiek pārbaudīti – balles kurpes, šosejas skriešanas apavi un iešļūcenes šeit netiek akceptētas. Iemesls ir gaužām vienkāršs – taka ir diezgan tehniska, vietām stāva un lietainā laikā var būt slidena. Mums, kā jau pārgājienu speciālistiem, ir pareizie apavi, kas paredzēti tieši takām. Pirmais posms līdz Tibetas stila tiltam (trošu tilts ar koka dēļu klājumu) ir salīdzinoši īss (ap 500 metriem) un viegls, jo ceļš ved tikai lejup.

Diena ir vējaina, tāpēc paralēli man tiltu šūpina arī brāzmas, un sajūta ir visnotaļ interesanta. Pēc tam sākas ceļš tikai augšup – it kā tikai 1.1km, taču diezgan stāvs (ap 200 augstuma metriem). Vietām taka ir šaura un lejup paveras stāva nogāze, bet kāpiens ir relatīvi drošs (relatīvi, jo viss dzīvē ir relatīvs). Pa ceļam ar Daci izvēršas diskusija par tēmu, kāpēc Vecajā derībā bija nepieciešams Dievam upurēt mājlopus – galvenā pretruna bija tā, ka lopa upurēšana ir viņa nogalināšana. Lopiņš jau nav vainīgs pie cilvēka grēkiem un nav pelnījis tādu mūža noslēgumu.

Pa ceļam ir dažas alas, kurās var atvilkt elpu un uztaisīt bildes, bet ne vienmēr tas ir iespējams, jo Golgātā bez nopietniem cilvēkiem kāpj arī itāļu ietekmeles ar saviem draudziņiem, kuriem vienas bildes uzņemšana ir vesels uzvedums, bet, kad šie nobildē mūs, tad pietiek ar 10 sekundēm. Protams, mēs zinām, ka viņi no mums grib tikai atkratīties, lai varētu turpināt savu sesiju.

Tuvāk virsotnei parādās arī margas, lai tā teikt – lai var droši pieturēties. Atbalstīties gan nav ieteicams, jo tā arī var piedzīvot lidojuma efektu. Fināla kāpienā nākas uzrāpties pa trepītēm, bet galapunktā mūs sagaida ļoti izsalcis kaķis ar skaļu balsi, kurš gatavs sieru vai desu mums izraut no rokām. Tas nav nepieciešams – atdodam labprātīgi. Tas viņu mazliet nomierina.

Tikai galapunktā es uzzinu, ka taka ir eksperta līmeņa izaicinājums (internets gan saka, ka vidējas sarežģītības, kam nepieciešama laba fiziskā sagatavotība), tātad esmu eksperts, neskatoties uz lielo dzīvsvaru.

Belvedere di Murgia Timone ir vieta, kur tika filmēta Kristus sišana krustā (Golgāta). No vietas paveras skaists (tā teikt – pastkartītes tipa) skats uz Matēru. "Kristus ciešanas" nav vienīgā filma, kas izmantojusi konkrēto virsotni Kristus krustā sišanas ainai. 1964.gadā šeit uzņemta arī Pjēra Paolo Pazolīni filma "Mateja evanģēlijs". Protams, tas nav nejauši - Gibsons kaut kādā mērā esot iedvesmojies no Pazolīni. Kā Pazolīni, tā arī Gibsons atteicās no Holivudai raksturīgā uzpucētā un idealizētā Jēzus tēla, tā vietā izvēloties skarbu un autentisku reālismu. Tiesa, kas interesanti, tad atšķirībā no Gibsona, Pazolīni bija ateists – viņš apgalvoja, ka viņam piemīt reliģioza pasaules uztvere, bet bez dievbijības. Lai gan Pazolīni sevi sauca par neticīgo, Vatikāna laikraksts "L’Ossevatore Romano" vēlāk ""Mateja evaņģēliju" atzina par visu laiku labāko filmu par Jēzu.

Atpakaļ mēs varam doties pa to pašu ceļu vai izmantot apkārtceļu, kas ir mazliet garāks (5-7km), bet tāpat interesants, jo ap Matēru ir desmitiem dažādu taku. Un šur tur vēl saglabājušās “katoļu baznīcas”, kas, protams, arī ir izcirstas alā. Pēdējie divi kilometri ved atkal augšup, mēs cenšamies atrast man bārberšopu, bet velti – arī itāļi svin darba svētkus. Vakarā pastaiga pa Sassi, pāris pirkumi svētku tirdziņā, vakariņas vietējā kebabnīcā, jo restorāni vai nu ir ciet vai neatbilst mūsu gaidām, un tas ir arī viss. Nākamajā dienā dodamies prom uz citu pilsētu, bet tas jau ir cits stāsts.

P.S. Kopā pa dienu nostaigājām 22.5km ar aptuveni 700 augstuma metriem – sanāk tāds labs Stirnu buks. Jau pēc kāpiena Golgātā vēlreiz noskatījāmies "Kristus ciešanas", šoreiz jau pēc Daces iniciatīvas. Šajās dienās es diezgan aktīvi stāstīju par filmu, tās režisoru un galvenās lomas tēlotāju Džimu Kaviezelu (manuprāt, visu laiku labākais kino Jēzus, un starp citu Adriano Čelentano meita izcila Sātana lomā) un pēkšņi hop… dzirdu un redzu, ka Dace skatās.

Interesanti, ka Kristu krustā sita pilnmēnesī. Dienā, kad mēs kāpām Materas "Golgātā", arī bija pilnmēness. Neatkarīgi no tā, vai un kam mēs ticam, mēs ikviens varam padarīt pasauli labāku - kaut var ar labu darbu vai mīļu vārdu. Un citējot klasiķi Anjezi Gondžu Bojadžiu jeb Māti Terēzi: "Ja gribi mainīt pasauli, ej mājās un mīli savu ģimeni." Tieši tik vienkārši!

18/04/2026

🇵🇱 Już tego lata! Łomża - Wilno. Śladami naszej babci Anny.
🇱🇻 Jau šovasar! Lomža - Viļņa. Mūsu vecmāmiņas Annas pēdās.

29/03/2026

TENERIFE, DZIMŠANAS DIENA, KILOMETRI UN APCERE PAR TĒMU "KĀPĒC SVARĪGI CEĻOT"
[autors: Jānis]

Man ir kāds niķis – ir gadījumi, kad es dzimšanas dienu aizbraucu nosvinēt kādā siltā vai ne pārāk siltā zemē. Pēdējo četru gadu laikā tas noticis trīsreiz, turklāt divos gadījumos "pilnīgi neviļus" sanācis būt Spānijā. 2023. gadā es aizbraucu aplūkot Edinburgu, gadu vēlāk atgriezos kādreiz sev tik mīļajā Barselonā, bet šogad pirmoreiz apmeklēju Tenerifi, līdzi ņemot ģimeni (vai arī - ģimene ņēma līdzi mani). Tiem, kam šķiet, ka "tur kaut kas nav tīrs", ir taisnība. Pajautājiet astrologiem un viņi ar lielāko prieku pastāstīs jums, "kas šis ir par triku" (ja kas – triks strādā).

Kāpēc Tenerife? Pirmkārt, šis variants mūsu ģimenei brieda jau vairākus gadus. Otrkārt, draugi, kas tur ir bijuši, teica, ka tas ir tā vērts. Un, treškārt, šogad tā tiešām vajadzēja, jo… lasiet pirmās rindkopas beigu daļu.

Jā, ceļošana, iespējams ir dārga, taču ļoti vērtīga investīcija. Es pat teiktu, ka pati labākā, jo, ja Tu nopērc sev alu, Tu agri vai vēl to izdzer. Ja tas ir viens alus, prieks vien uz kādām 10 minūtēm. Tu sev vari nopirkt arī kādu dārgu "sūdiņu" un par to priecāties, bet parasti arī tas nav ilgmūžīgs risinājums. Savukārt, aizbraucot ceļojumā, Tu par to vari kaifot pat vēl pēc gadu gadiem. Piemēram, es joprojām atceros lidojumu ar sievu uz Vīni un leģendārā "Centimetra" apmeklējumu, ceļojumu no Romas līdz Kalabrijai un atpakaļ, dzīves baudīšanu Sicīlijā, piedzīvojumus Zakopanē, gruzīnu viesmīlību Kutaisi, unikālo satikšanos ar saviem poļu radiem Robertu, Paulīnu, Sofiju, Janušu, Kšištofu, Zbigņevu, Dāvidu, Kristīnu, Violetu un vēl un vēl un vēl. Īsāk sakot – ceļo un kaifo.

Par Tenerifi mans viedoklis bija tāds pretrunīgs – sak, var jau būt, ka tur viss ir forši, bet tas tūrisma piesitiens mani mazliet tomēr atbaida. Es tomēr esmu stabils introverts. Taču no otras puses – kur gan Tu no tiem tūristiem vispār vari pamukt, un galu galā – pats jau Tu arī esi tūrists. Par visu visvairāk man simpatizēja iespēja pavazāties, kas ar mani pašreizējo dzīvsvaru ir ārkārtīgi svētīga lieta. Un šī gada pārgājiena kontekstā arī, protams. Treniņi noder!

Lai gan sākotnēji mēs bijām iecerējuši uzturēties Tenerifes dienvidos, beigās liktenis, cenrādis un reālās iespējas mūs aizveda uz ziemeļiem. Un ļoti labi, ka tā. Mūsu naktsmītnes atradās gleznainā Atlantijas okeāna piekrastes ciematā Las Curces – aptuveni pusotru kilometru no piekrastes un 100 metrus virs jūras līmeņa, kas mums pavēra diezgan mīlīgu skatu. Un 3 kilometru attālumā no Garačiko pilsētas, kam izrādās ir pietiekami būtiska nozīme Tenerifes vēsturē (un pēc manā rīcībā esošās informācijas – šo unikālo faktu varētu nezināt pat ļaudis, kas Tenerifi ir apmeklējuši vairākkārt). Pirms tieši 320 gadiem Garačiko iznīcināja viens no nozīmīgākajiem vulkāniem Tenerifes vēsturē – Treveho. Izrādās, ka Treveho vulkāna izvirdumam ir bijusi vislielākā ekonomiskā un sociālā ietekme Tenerifes salā, jo 17. un 18. gadsimtā Garačiko osta bija salas vissvarīgākā osta un no tās uz Eiropu un Ameriku ceļoja kuģi ar vīnu un cukuru. Kas attiecas uz vulkāna izvirdumu, par laimi, iztika bez cilvēku upuriem. Treveho vulkānu sauc arī par "Arenas Negras" un vulkāna atrašanās vietu mēs vienā no dienām arī apmeklējām. Starp citu, leģendārajā 1492. gadā, kad Kristofers Kolumbs atklāja Ameriku, viņš ceļoja arī caur / gar Tenerifi un redzēja cita vulkāna – Boka Kangreho – izvirdumu. Tagad Boka Kangreho ir neliela ciems (droši vien tā paša vulkāna pakājē) netālu no salas galvaspilsētas Santakrusas de Tenerifes.

Pirmajā pilnajā dienā, kas bija mana dzimšanas diena, 12.marts, aplūkojām "Los Gigantes" klintis. Kamēr sieva ar dēlu, ilgi prātojuši, izvēlējās peldi dabīgajā Atlantijas okeāna peldbaseinā (skatīt bildes), no kura reizēm kādu pārgalvi ierauj arī okeānā (nu tā, ka pavisam – čau un sveiki!), mēs ar meitu turpat apslapinājām tikai kājeles (tiesa, okeāna vilnis apšļakstīja arī manas tobrīd novilktās botas, tāpēc tajā paša dienā es iegādājos peldčības, ar kurām principā tuvākajās dienās arī pārvietojos). Tādi dabīgie baseini Tenerifē ir gana daudz, arī jau pieminētajā Garačiko. Pieļauju, ka pavisam droši tajos ir vien tad, kad okeāns ir mierīgs, kā tas bija lielākoties visu mūsu ceļojuma laiku.

Viens no mana ceļojuma pamatuzdevumiem bija pastaigas un to realizējām gan "Los Gigantes" apvidū, gan turpmāk. Otrajā dienā devāmies uz Anagas mežu masīvu, kas iekļauts UNESCO mantojumā. Gan man, gan sievai šis bija viens no mīļākajiem pasākumiem. Lai gan nogājām relatīvi maz (5.6km), redzējām daudz un arī pakāpt nedaudz uz augšu dabūjām (189 augstuma metri). Izņemot epizodiskus "nevaru, nav spēka" momentus, lielāko daļu distances nogāja arī meita. Kad bija "es esmu piekususi", talkā nāca brālis vai es. Vēl pirms Anagas meža bijām ieskrējuši nedaudz apskatīt La Laguna pilsētiņu, bet pēc tam - Santakrusu de Tenerifi. Pastaigāties man patīk, bet cilvēku pārblīvētas pilsētas – tajā gan nav nekādas skaistuma esences un romantisma.

Jāatzīst, ka sākotnēji arī neviens ūdens atrakciju parks nebija mūsu plānā, bet bērnu vēlmes un "kaut kādas ārējās reklāmas" nospēlēja savu lomu – sestdienu ieplānojām akvaparkam. Četriem cilvēkiem diezgan sālīts pasākums, turklāt akvaparks, protams, pārpildīts, vienlaikus jāatzīst, ka ne tik ļoti, lai nebūtu kur pēcpusi nolikt. Bruno prioritāte ir lielās caurules, kamēr Martai patīk spēlētiem smiltiņās, paskraidīt pa ūdeni un varbūt retu reizi pēc ilgas pierunāšanas nobraukt pa kādu slidkalniņu. Atkarībā no bērnu vēlmēm veidojas arī mammas un tēta plāns akvaparkā. Kamēr Dace ar Bruno skraidīja pa slidkalniņiem, Jānis ar Martu tvēra relatīvu mieru bērnu zonā vai arī pie "lielajiem viļņiem", kas, starp citu, Martai patika visvairāk. Kā nu ne – viļņi jaudīgi, tā, ka gandrīz no kājām gāž nost, bet tētim uz rokām ir droši – smaguma centrs neļaus apgāzties.

Tieši akvaparka dienas vakarā mūs gaidīja pārsteigums. Ienākot mājā, bērni pamanīja prusaku, kas savukārt ieraudzījis bērnus paņēma vagu kaut kur zem gultas. Tenerifes prusaki (Periplaneta americana) ir krietni lielāki par Latvijas knariņiem (Blattella germanica) – ja tenerifieši var būt pat 4-5 centimetrus gari, bet mūsējie divas vai pat trīs reizes mazāki. Tas var biedēt, bet patiesībā viss ir otrādi, jo labi zināms, ka mūsu mazie kretīniņi ir grūti iznīcināmi kaitēkļi, kas dzīvo iekštelpās un sasodīti aktīvi vairojas, var savairoties punktā A, bet pārceļot uz punktu B, arī tur savairoties. Ar Tenerifes brāļiem šādu problēmu nav. Un viņi parasti nedzīvo iekštelpās. Mūsu gadījumā čalis droši vien iekštelpās (kas arī nebija klasiska māja vai dzīvoklis, patiesībā kādreiz šeit atradās bārs) bija iekļuvis no mūsu mazā iekšpagalma, kas ir zem klajas debess. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, atklāšu, ka bērnu mīļā sirdsmiera labad, lai viņi vēlreiz nesatiktos ar milzīgu, ātri skrienošu prusaku, man nācās Žerāru likvidēt (bet, ja jau es to spēju notvert, tad mana sportiskā forma nemaz tik bezcerīga nav). No sirds atvainojos Tenerifes prusaku kopienai. Līdz ar prusaku pie mums bija iemājojis arī Tenerifes simbols – gekons (Marta iedeva viņai vārdu Roze). Lūk, viņu atrašanās iekštelpās gan nav nekāds pārsteigums, jo viņi mīl dzīvoties pa sienām un medīt kukaiņus. Kanāriju salās gekoni tiek uzskatīti par veiksmes simbolu un tā viņu uztvērām arī mēs. Kad mēs ieradāmies mājās, viņš parasti paskrēja zem ledusskapja, bet nakts laikā ar mums sarunājās savā valodā.

Nākamā diena bija kilometru ziņā ražīgākā. Šoreiz nolēmām doties jau iepriekš pieminētā Treveho vulkāna apkārtni (biežāk gan tiek izmantots apzīmējums "Arenas Negras" jeb tulkojumā - melnās smiltis, kā arī "Montanas Negras" jeb melnais kalns). Gribējām apskatīt gan Treveho, gan Činjero vulkānu – pēdējo, kas izvirda Tenerifē, akurāt 1909. gadā. Patiesībā "Arenas Negras" min saistībā ar abiem (kas loģiski, ņemot vērā, kas palicis pēc vulkānu izvirdumiem), tāpēc šeit var pamatīgi saputroties. Īsāk sakot – mēs aizbraucām līdz "Arenas Negras" stāvlaukumam, kur paejot pārsimt metrus var tikt uz melnajām smiltīm un skatu uz Treveho. Ejot Činjero taku, kas ir aptuveni 8km gara, mēs redzētu arī to otru vulkānu. Bet vispār mēs aizgājām nepareizā virzienā (jā, nu droši vien es sapinos meistarībā, labi, ka nekļuvu par orientieristu, savādāk regulāri apmaldītos sacensībās), nogājām kādus 5km, sapratām, ka te kaut kas nav tīrs, satikām vēl pāris cilvēkus, kas apstiprināja, ka te kaut kas nav tīrs, kādu brīdi maldījāmies līdz sapratām, iesim atpakaļ. Nonākuši atpakaļ stāvlaukumā vienojāmies, ka dosimies tomēr pa īsto Činjero taku: vismaz 1-2 kilometrus, jo "tur man aplikācijā rāda, ka paveras skats uz Činjero un Teidi". Aha, kā tad! Martai bija tukšs puncis un nāca miegs, tāpēc viņas ar Daci devās uz auto, kamēr mēs ar Bruno mēģinājām atrast to vietu, no kuras paveras skats… Pēc pusotra kilometra es sapratu, ka mēs esam, kā sacītu klasiķi, piekāsti, jo tur, kur vajadzēja būt pagriezienam pa labi, tā nebija – labi, varbūt, ne tā, ka nebija, bet tur bija krusts priekšā ar zemtekstu "neesat loši, tur neejiet". Tā mēs aizgājām uz priekšu, vienubrīd pa gabalu redzējām iespaidīgu Teidi, sapratām, ka esam uz īstās takas, bet sāka jau krēslot un mums bija jādodas atpakaļ. Mums abiem telefonos bija ap 1%, nebija zonas, tāpēc Dace mūs nevarēja sazvanīt un nedaudz satraucās. Izrādās, nedaudz satraucās arī Bruno, bet ārēji to nevarēja manīt – runājām par vulkāniem, par apkārtni un viņš neizrādīja nevienu pazīmi, ka viņā būtu kāds satraukums, kā noskaidrojās vēlāk. Es savukārt pastaigājos miera vējos, jo zināju, ka pa to taku, kuru aizgājuši, mēs arī atnāksim (un atpakaļ bija vieglāk, tāpēc mēs epizodiski arī uzskrējām) un vēl pirms būs palicis gauži tumšs. Vairāk vai mazāk tā arī bija, lai gan es pilnībā sapratu apkārtējo satraukumu. Savos apartamentos atgriezāmies diezgan vēlu un saguruši. Vulkānu apkārtnē bijām nostaigājuši ap 17.5km.

Pēc tam mēs izdomājām apskatīt arī Teidi un Masku. Lai gan Tenerifē viss ir salīdzinoši tuvs un sasniedzams, brauciens uz pieturvietu, no kuras pēc tam kāds ar vagoniņu, kāds ar kājām dodas kalnā (vulkānā) bija diezgan garš un maķenīt arī nogurdinošs. Un kur nu vēl atrast, kur noparkot auto. Tas bija sarežģītākais process, bet, kad tas izdevās, uzkāpām pāris pauguriņos, tostarp Mahuā – viegls kāpiens, bet skats no malas kā "kāpiens tuksnesī". Pašu Teidi arī apskatījām, bet no lejas, savukārt atceļā apskatījām vēl pāris gleznainas vietas. Šo gan nevienam nav jāstāsta, bet paņēmām arī pāris lavas akmentiņus un čiekurus. Viens no "must see" pasākumiem Tenerifē ir "Maskas aiza". Vienubrīd mēs pat Maskā apsvērām dzīvot, jo skaties, kur gribi, dzīve kā gleznā. Bet… labi vien ir, ka visi apartamenti bija aizņemti, jo pati tikšana uz Masku ir, teiksim tā, izaicinoša. Par to mani jau brīdināja draugs vārdā Kristaps, taču es padomāju – nē, nu labi, šauri ceļi, bet iepriekšējo dienu pieredze ar Tenerifes serpentīniem noteikti ir pluss. Un tikai tad, kad mēs devāmies uz Masku, es sapratu par ko runāja Kristaps. Tenerifes serpentīni salīdzinājumā ar ceļu uz Masku ir… kā "Optimas līnijas" alus salīdzinājumā ar "Piebalgas Jubilejas" vai drīzāk "Trīs graudi" un "Šmakovka". Trīs graudi ir normāls dzēriens, bet šmakovka – blieziens, ka maz neliekas! Masku mēs, protams, redzējām, bet varbūt ne gluži tik "ļoti" kā bija plānots.

Pēdējā dienā pastaiga pa mīlīgo Garačiko. Izvēle dzīvot Ziemeļos viennozīmīgi bija pareiza, jo rokas stiepiena attālumā bija gan okeāns, gan daba, gan vairāk vai mazāk – viss pārējais, ko parasti uz salas ir jāredz. Un mazāk tūristu. Un viens izcili foršs veikala īpašnieks.

Mēs esam tas ceļotāju tips, kuram ceļojumā patīk dzirdēt jebkuru valodu, izņemot mūsu dzimto, lai arī mēs to, protams, mīlam (bet mēs neesam ieradušies klausīties dzimto valodu, mēs gribam bagātināties ar vietējo kultūru). Starp citu, Tenerifē to varēja dzirdēt vairākkārt, bet izplatītākās valodas bija spāņu, angļu, poļu, franču, vācu un… jā, tā pati, ar kuru ir kā ar Lordu Voldemortu. Tā eksistē, bet labāk no neredzēt (nedzirdēt). Un jā, dažos restorānos ēdienkartē pamatoti bija poļu valoda. Prawdopodobnie dość szeroka gama klientów.

Mums Tenerifē perfekti paveicās ar laikapstākļiem, jo, kad devāmies prom, ieradās vētra Terēze, līdzi sev atnesot ne tikai stipri vēju, bet arī milzīgas lietavas un sniegu Teides apkārtnē. Lasot ziņas un skatoties video, man brīžiem šķita, ka tas taču nevar būt, bet izpētot visu detalizēti, sapratu, ka tās nav viltus ziņas un Terēze patiešām ir ne pa jokam padzīvojusies ne tikai Tenerifē, bet arī blakus salās. To apstiprināja arī mūsu apartamentu saimniece Matilde.

Vai Tenerife ir apmeklēšanas vērta? Viennozīmīgi, ja aizvāc visus tūristus, izņemot mūs. Bet, ja nopietni, tad esmu dzirdējis, ka blakus salas (Fuerteventura, Grankanarija, Lancarote) esot pat vizuāli un arī citādi interesantākas. Laiks izpētei?

P.S. Kas attiecas uz virsrakstā pieminētajiem kilometriem, matemātika ir viena vienkārša zinātne – septiņās dienās tika nosoļoti aptuveni 82 kilometri jeb 110 000 soļu. Manuprāt, ar bērniem tas ir diezgan labs rezultāts, vai ne?

Address

Lejas Mauragi, Jaunpiebalgas Pagasts, Cēsu Novads
Jeci
LV-4125

Website

http://etiopietis.blogspot.com/

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Pārumu pārgājieni posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Contact The Business

Send a message to Pārumu pārgājieni:

Pārumu pārgājieni