02/08/2026
TRILOĢIJAS PĀRGĀJIENS #2 LOMŽA – VIĻŅA: SOĻOJOT ANNAS PĒDĀS. PĀRGĀJIENA ATSKATS
[autors: Jānis]
Mūs veido mūsu saknes un tas ģenētiskais kods, ko mūsos ielikuši mūsu priekšteči. Primāri tas, protams, ir mūsu vecāku kods, taču ne tikai – galu galā arī mūsu vecākiem bija vecāki un tā tālāk. Ne mazāk svarīgs ir mūsu kopā būšanas laiks ar mūsu vecvecākiem, taču es ticu un esmu pārliecināts, ka viņu devums ir kas vairāk par "paņēma klēpī un samīļoja". Tas ir kas pavisam īpašs smalkajā līmenī un lietās, ko mēs neredzam, bet jūtam.
Un te prasītos atkāpe. Par vecmāmiņām. Vecmāmiņu Annu es savā dzīvē pieredzēju ārkārtīgi maz. Balstoties uz vecāku stāstīto, savos četros gados, kamēr Anna vēl bija šaisaulē, es viņu redzēju / satiku vien pāris reizes. Patiesībā manā apziņā nav atmiņu par Annu, un, ja kāda ir, tad tā droši vien ir zemapziņas radīta. Un ir gluži pretējs stāsts. Savu otru vecmāmiņu jeb mammas mammu Leonginu es piedzīvoju pilnvērtīgi. Kad biju pavisam mazs, viņa dzīvoja salīdzinoši netālu, bet viņas mūža nogalē mēs dalījām vienu istabu. Ja atskaita mammu, tad manā apziņā viņa ir gādīgākais cilvēks, kādu civilizācija jebkad ir piedzīvojusi. Naktī, kad Leongina devās mūžībā, esmu pārliecināts, ka viņas aiziešanu piedzīvoju sapnī kā savdabīgu vēstījumu. Tik cieša un mīlestības pilna bija mūsu saikne. Tad kāpēc iet par Annu nevis par Leonginu?
Pirmkārt un galvenokārt – viens otru neizslēdz. Jau 2019. gadā mēs simboliski savienojām mūsu vecvecāku dzimtās vietas: Leonginas Andzeļus un viņas vīra Ādama Ezerniekus (bet vispār startējām no viņu laulības vietas – Andrupenes baznīcas) ar Roberta Pāruma dzimtajiem "Lejas Mauragiem", kur arī viņa vēlākā dzīvesbiedre Anna Ščepaneka (pēc kāzām – Pāruma) nodzīvoja lielāko daļu sava mūža. Un šeit tad arī 2019. gadā varēja rasties loģisks jautājums – kā tad ar Annas dzimto vietu? Jā, atbilde ir triloģijas pārgājiens. Jau tad mēs zinājām, ka kādu dienu mēs noteikti iesim no Polijas uz Latviju, sarežģītākais bija saprast, kā to realizēt. Otrkārt, esmu diezgan pārliecināts, ka kādu dienu personiski godināsim arī Leonginu, smalki pieķeroties arī viņas dzimtas koka izpētei. Visticamāk, arī viņas vīra Ādama Ruskuļa dzimtas koka izpētei. Kad Ādams devās mūžībā… es tikai gatavojos savai iznākšanai uz šī pasaules skatuves, proti, mana mamma bija gaidībās. Diemžēl Ādamam pietrūka nepilnu piecu mēnešu, lai piedzīvotu savas meitas jaunākā bērna piedzimšanu.
Atgriežoties pie stāsta par mūsu vecmāmiņu Annu. Tas, ka es vecmāmiņu piedzīvoju tik mikroskopiski maz, varbūt ir skumji, bet vienlaikus tajā ir arī savs skaistums, jo iespējams, ka tas ir arī galvenais dzinējspēks triloģijas pārgājienam. Savā ziņā tā iespējams ir vecmāmiņas Annas manā šūpulī ieliktā misija. Pēc kara viņa nesekmīgi centās atrast savus radiniekus. Savukārt es, gatavojoties triloģijas pārgājienam, praktiski no nulles un, tēlaini izsakoties, "ar greizām koordinātām", brīnumainā kārtā atradu Annas brāļa un māsu bērnus un mazbērnus. To, ka es dzimtas sakņu pētniecībai bieži vien upurēju negulētas naktis, vispārliecinošāk apstiprinās mana sieva Dace, vienlaikus es negribētu pārvērtēt savu ieguldījumu. Droši vien es kādā brīdī gluži vienkārši apzinājos to kā savu aicinājumu un misiju.
Man triloģijas pārgājiens bija, ir un būs kas vairāk par trīs gadu pastaigu pa trijām valstīm. Tas ir par savu sakņu apzināšanos, to godināšanu un par neizskaidrojamu aicinājumu to darīt.
Neslēpšu – pirmais triloģijas gads vismaz fiziskajā ziņā man bija fiasko, jo kā gan savādāk Tu nosauksi potītes savainojumu 11. kilometrā no aptuveni 400? Joprojām pieejot tam filozofiski un savā ziņā arī ezoteriski, uzskatu, ka Visums un senču gari mani no kaut kā pasargāja, attiecīgajā brīdī piebremzējot. Sāpīgi, ka pēc 1800 + km tikai ar kājām, nācās mazliet pavizināties (pērn ar kājām veicu aptuveni trešdaļu distances, bet, ja esam precīzi, tad 37%), bet apdomājot ar vēsu prātu - varbūtība, ka kādreiz tā notiks, bija augsta. Kurš gan sportā spēj pilnīgi iztikt bez traumām? Sajūta gan tikpat riebīga (lai gan droši vien emocionāli pat vēl riebīgāka), kā tad, kad pirmoreiz pēc 128 sacensībām 2020. gadā man pirmoreiz nācās izstāties. Abos gadījumos vainīgas bija potītes vai mans tizlums – 2020. gadā cieta labā potīte, piecus gadus vēlāk kreisā. Principā ar to mēs arī šo traumu veidu varētu izslēgt no manas ikdienas uz mūžīgiem laikiem. Lai man veselīgas potītes!
Pēc pērnā gada pieredzes, man šogad bija ļoti svarīgi visu distanci veikt ar kājām. Daļēji tas bija arī iemesls kāpēc šogad dienas kilometrāža bija mazāka – ap 30 kilometriem tradicionālo 40 kilometru vietā (pat nepieminēsim vidēji 50 kilometrus 2021.gadā). Turklāt kilometrus centos dalīt tā, lai pēc divām nosacīti garākām dienām būtu kāda īsāka. Piemēram, pirmās divas dienas bija ap 30km, trešajā – 21km, pēc tam atkal sekoja divas dienas ar 32km, bet sestajā – 25.5km. Tiesa, jāatzīst, ka robežas šķērsošanas diena, lai gan bija nosacīti īsāka, tomēr bija fiziski grūta, jo veda pa diezgan izaicinošu reljefu – augšā un lejā, augšā un lejā, īpaši Lietuvas pusē. Pēdējās divas dienas apzināti bija īsākas, jo finišā gribējām ieiet spēka pilni.
Visbiežāk pārgājienos sarežģītākais ir pats sākums – pirmās dienas – kad organisms vēl tikai pierod pie lielās slodzes. Ap ceturto – piekto dienu organisms pielāgojies un savā ziņā fiziski kļūst pat vieglāk (ja nav tulznu un citu problēmu). Publiski to neminējām, taču nelielas problēmas mums tomēr bija – man pēdējās dienās (visticamāk, pārslodzes dēļ) sāka sāpēt augšstilba muskulis, brālim bija problēmas ar muguru. Tomēr ar pareizo pieeju (atpūta, auksta duša, masāža) man ar muskuli izdevās tikt galā un lepni iesoļot Viļņas centrā.
Šogad mums praktiski nebija tulznu un esmu pārliecināts, ka tas ir mūsu jaunā zeķu partnera "Karmasock" nopelns. Citos gados man zeķes izdiltu 5-6 dienu laikā, ja ne ātrāk. Šogad nebija ne mazāko pazīmju, ka kaut kas tāds vispār varētu būt. Iepriekšējos gados tulznas bija diezgan biežs viesis mūsu ikdienā, bet šogad bija tikai pāris sīkas un nenozīmīgas tulzniņas, kam, es atļaušos apgalvot, vismaz manā gadījumā nebija nekāda sakara ar zeķēm. Starp citu, "Karmasock" bija mūsu pirmais sadarbības partneris šī gada pārgājienā – uzrunāju viņus jau gada sākumā, saņēmu pozitīvu atbildi, sazinājāmies vēlreiz un zeķes sākām testēt jau ziemā. Līdz ar to var apgalvot, ka sadarbība ar "Karmasock" sākās vēl ilgi pirms triloģijas pārgājiena otrā posma.
Man vairāki cilvēki ir vaicājuši: kur bija interesantāk un skaistāk – Polijā vai Lietuvā (ņemot vērā, ka pusi pārgājiena mēs pavadījām Polijā, pusi Lietuvā). Gan ainaviski, gan emocionāli man īpašāka šķita Polijas puse, lai gan, protams, ar savām emocijām un sentimentu es soļoju arī Lietuvā. Iespējams, Lietuvas pusē izbaudīt ainavu neļāva gandrīz trīs dienas pa vietējo A4 šoseju. Lietuvā pa ceļam bija mazāk pilsētu, pat ciemu, līdz ar to iespēju papildināt ūdens krājumus. Vismaz viena, bet varbūt pat divas dienas bija tādas, kad ar to ūdens daudzumu, kuru no rīta uzpildīji, nācās iztikt visu distanci. Labi, ka nebija pārlieku karsti, jo tad ūdens apjoms iztukšotos krietni straujāk.
Patiesībā ar laiku mums Polijā un Lietuvā ļoti paveicās – pāris smalkas lietusgāzes un viens kārtīgs gāziens, kā arī 3-4 dienas ar 25-29 grādu temperatūru nav tā sliktākā opcija. Izskatās, ka esam veiksmīgi trāpījuši starp karstuma viļņiem – jūnija beigās un jūlija sākuma Polijā vietām bija 39-40 grādu temperatūra, bet nākamā nedēļa sola līdz +38 (mūsu radinieku apdzīvotajās Cmolās un Stalovā Volā, savukārt, ja skatām tīri mūsu maršrutu, tad solās iesilt līdz +33 vai +34). Nu labi, +33 grādos vēl varētu soļot, bet +38… tādā laikā pat kaķi nedzen laukā, kur nu vēl iet pārgājienos!
Atgriežoties pie pārgājiena - pēc pirmajām piecām / sešām dienām un robežas šķērsošanas, mani mazliet bažīgu radīja septītā līdz devītā diena. Galvenokārt, tas bija kilometrāžas dēļ, jo tie bija, kā minimums, 33+ kilometri katru dienu. It kā sīkums, zinot līdzšinējo pieredzi, bet tai pat laikā – jau sešas dienas aiz muguras, reizēm īd pēda, reizēm augšstilbs, reizēm noberztas ciskas, un vēl arī garlaicīgā A4 šoseja… kā teiktu klasiķi – "cukura nav". Taču patiesībā tīri fiziski, ja atmetam visādas nelielas klapatas, pārgājiena otrā puse bija diezgan viegla un baudāma. Psiholoģiski gan es biju nelielā spriedzītē līdz pat pēdējai dienai (kā zināms, savainot potīti var ļoti vienkārši – ja jau var to paveikt, ejot autobusa pieturā atpūsties, gan jau arī var, dzerot alu). Pēdējā dienā gan es zināju – neatkarīgi ne no kā, bet līdz finišam es tikšu.
Pārgājiens ir sava veida šķīstītava. Tas ir laiks ar sevi, kad Tu vari izvērtēt kaut ko savā dzīvē, parunāt ar sevi, neizmantojot spoguli un kaut ko arī saprast. Un attīrīt dvēseli. Jā, protams, arī pārgājiena laikā ir emocionāli momenti, kad "izsit asariņu". Tam obligāti nevajag muzikālo fonu (2019. gadā jau pašā finiša taisnē man "parāva vaļā", bet tas bija dabisks process, satiekot savu topošo sievu), bet, ja ej vienatnē (vai divatnē), tad bieži vien tieši muzikālais fons ("Mūsu mīlestība", "Lec, saulīte", "Atgriešanās", "Saule, pērkons, Daugava" u.c.) ir galvenais katalizators. Par ko tai laikā tiek domāts? Par sievu un bērniem, par vecmāmiņu, kas pēc kara tā arī nekad vairs nesatika savus brāļus un māsas, par viņas pēcteču satikšanos – varianti ir dažādi, bet tos visus caurvij galvenais vēstījums. Saknes. Dzimta. Ģenētiskais kods.
320 kilometri 11 dienās ir gan daudz, gan maz vienlaikus. Vidējā kilometrāža ir ap 30 kilometriem, kas ir salīdzinoši maza, ja ņem vērā līdzšinējos pārgājienus, bet pilnīgi normāla pašreizējās fiziskās kondīcijas kontekstā. Gluži svilpojot šādu distanci noiet nevar. Tas ir apmēram tikpat, cik no Krakovas līdz Bratislavai vai Ļvivai, no Zakopanes līdz Vīnei vai no Seviļas līdz Lisabonai. Starp citu, no Amsterdamas līdz Diseldorfai ir krietni tuvāk.
Uzreiz pēc finiša devāmies uz Polijas vēstniecību Lietuvā tikties ar pilnvaroto ministru – ģenerālkonsulu Dariušu Višņevski. Tas bija lielisks triloģijas pārgājiena otrā gada noslēgums, jo Mr. Višņevskis mūs sagaidīja ļoti sirsnīgi, uzņēma mūs vienā no sanāksmju zālēm, interesējās par mūsu vecmāmiņu, viņas ceļu uz Latviju un nodzīvoto mūžu. Pārrunājām arī mūsu valstu kopējo vēsturi. Runājot par nozīmīgākajām kaujām Polijas vēsturē, ģenerālkonsuls kā vienu no svarīgākajām pieminēja Kirholmas kauju (mūsdienu Salaspils teritorijā). Interesanti, ka šo kauju vairākkārt mūsu sarunās pieminējuši arī mūsu Polijas radinieki Stalovā Volā.
Nākamgad triloģijas pārgājiens turpināsies ar noslēdzošo posmu no Viļņas līdz "Lejas Mauragiem" – mājām, kur mūsu vecmāmiņa Anna nodzīvoja lielāko daļu mūža. Kāds tieši būs mūsu maršruts, pa kuriem ciemiem un pilsētām vedīs – tas jau ir nākamā gada stāsts. Taču jebkurā gadījumā tas būs vecmāmiņas Annas pēdās / śladami babci Anny.
Vislielākais paldies mūsu šī gada pārgājiena atbalstītājiem, kas mūs apģērba, veldzēja, ļāva baudīt izcilu garšu, uzņemt nepieciešamos vitamīnus vai nodrošināja pārgājiena norisi citā veidā:
* Macron Latvia (un personīgi Inesei Ušackai)
* Karma Sock (un personīgi Aleksandram Geržatovičam)
* Zemnieku saimniecība Medīgas (un personīgi Jurim Kudapam)
* Siera ražotne (un personīgi Zanei un Ilmāram Ceriņiem)
* Vitabiotics Latvija (un personīgi Zanei Vītolai)
* InternetAptieka (un personīgi Rotai Brakovskai)
* Znad Daugawy / Przegląd Bałtycki (un personīgi Tomašam Otockim)
* Gubernija Brewery (un personīgi Ivetai Galdauskaitei)
Sirsnīgs paldies arī citiem mūsu atbalstītājiem, kuri atbalstīja pārgājiena norisi, taču bez publiciātes: U.K., U.R., D.D. un O.P.
Paldies tiem, kas par mums rakstīja: Znad Daugawy, Przegląd Bałtycki, Kurier Wileński, Magazyn „Kurier Wileński” (un personīgi Ilonai Levandovskai), 4lomza.pl, Iecavas apvienības pārvalde, «Bauskas Dzīve» (ja kādu esmu piemirsis, droši atgādiniet).
Un īpašs paldies Lenkijos Respublikos ambasada Vilniuje - Ambasada RP w Wilnie un ģenerālkonsulam Dariušam Višņevskim personīgi. Jūsu sirsnība silda mūsu sirdis!
TRILOĢIJAS PĀRGĀJIENA CMOLAS – MAURAGI 2. POSMS: LOMŽA – VIĻŅA. 320KM.
1. DIENA (14.07.): Lomža – Švidri Dobžice, 33.3KM
2. DIENA (15.07.): Švidri Dobžice – Grajevo, 29.1KM
3. DIENA (16.07.): Grajevo – Rajgroda, 21.5KM
4. DIENA (17.07): Rajgroda – Pševienža, 32.3KM
5. DIENA (18.07): Pševienža – Kukle, 32.0KM
6. DIENA (19.07): Kukle (PL) – Veisieji (LT), 25.5KM
7. DIENA (20.07.): Veisieji – Panara, 33.3KM
8. DIENA (21.07.): Panara – Senoji Varena, 34.9KM
9. DIENA (22.07.): Senoji Varena – Pirčupe, 33.5KM
10. DIENA (23.07.): Pirčupe – Gudeļi, 22.8KM
11. DIENA (24.07.): Gudeļi - Viļņa, 21.8KM
PĀRUMU PĀRGĀJIENI:
2018: Iecava - Mauragi, 186KM
2019: Andrupene - Mauragi, 243KM
2020: Lestene - Mauragi, 282KM
2021: Ruba - Mauragi, 349KM
2022: Jelgava - Mauragi, 218KM
2023: Zebrus ezers - Mauragi, 314KM
2024: Gaujas ieteka jūrā - Mauragi, 277KM
2025: Triloģijas pārgājiens #1/3: Cmolas – Lomža, 435KM*
2026: Triloģijas pārgājiens #2/3: Lomža – Viļņa, 320KM
* - veselības apsvērumu dēļ: pārgājienceļojums (ar kājām, vilcieniem, autobusiem)
![TRILOĢIJAS PĀRGĀJIENS #2 LOMŽA – VIĻŅA: SOĻOJOT ANNAS PĒDĀS. PĀRGĀJIENA ATSKATS[autors: Jānis]Mūs veido mūsu saknes un ...](https://img4.gyms1.com/822/149/1897847338221491.jpg)
