11/03/2020
SKRIEŠANAS TEHNIKA. 1.
Skriešana ir galvenā fiziskā pamatprasme, ja runājam par sportu vai aktīvu dzīvesveidu. Taču ar šo pamatprasmi mums var būt lielākas grūtības, nekā radībām, kas pa zemes virsu pārvietojas 4x4 vai 6x6.
It kā jau nav tādas vienas, PAREIZĀS tehnikas, kas ļauj visiem skriet ātrāk vai ilgāk.
Skriet var un drīkst jebkādā stilā. Vairumam ar to pietiek, un tas ir vienlīdz nevainīgi, kā Džona Lenona “Imagine” motīvs.
Taču ambīcijas, rezultāti vai viegluma sajūta prasa jau izkoptu tehniku. Ja godīgi, tā arī izskatās labāk.
Diemžēl pats no sevis (kā sagribas/kā sanāk) šis stils nerodas, un ir atkarīgs no ķermeņa masas, anatomijas un daudzu muskuļu kondīcijas.
Slikta kustību tehnika var radīt dažāda veida sāpes pēdās, stilbos, iegurnī, mugurā, arī plecos un galvā. Iespējams, arī redzes problēmas kādam skatītājam no malas.
Bet labs un baudāms skrējiens ir saudzīgāks, un ir 100% atkarīgs no fiziskām īpašībām, koordinācijas un cīpslu stingrības.
Zināms, ka sportisti un treneri labi prot sarežģīt sev un citiem dzīvi, pievēršot uzmanību sekojošām niansēm:
- Kā notiek pēdas zemskare (papēdis/purngals, tā projekcija priekšā ķmc.),
- Kāds ir leņķis celī amortizācijas fāzes sākumā/beigās,
- Kā apakšstilbs tiek/netiek “izmests” uz priekšu,
- Kā šķiebjas/nešķiebjas pēda potītē,
- Cik simetriski izvēršas/neizvēršas purngali uz āru,
- Kā šķiebjas/nešķiebjas uz iekšu vai āru ceļi,
- Cik daudz kāja saliecas celī vēziena laikā,
- Kā/kad atspērienā ieslēdzas pēda,
- Kāda ir pēdu trajektorija lidojuma fāzē, un cik augstu/vienādi tās tiek “atmestas,”
- Kāda ir vēziena spēja un “apsteidzošais grābiens” katrā solī, sevišķi augsta tempa skrējienā, finiša spurtā vai sprintā,
- Kāda ir gurnu pozīcija,
- Kāds ir leņķis starp augšstilbiem atspēriena momentā,
- kā strādā rokas, plecu daļa un visa muguras funkcionālā līnija, utt., un kā viss iepriekšminētais saliekas kopā.
Kvalitatīvā sportā sīkumu nav, un reizēm pat mazs fizisks uzlabojums jau izmaina daudz.
Distancē bieži ir tā, ka ar sirdi un elpošanu mums vēl viss ir kārtībā, bet kājas nevelk.
Tas ir arī gadījumos, kad kadence/soļa biežums ir kā Kipčogem vai pat Boltam, bet optimāla soļa garuma (un finiša laika) nav.
Un viss process ir kā vairāk vai mazāk smagnējs darbs, sevišķi ja tu neesi kenijietis.
Tāpēc gan sprinteriem, gan garo distanču skrējējiem ir diezgan noderīgi pastrādāt uz spēku un pliometriju jeb lēcieniem. Jo sportā visu nosaka kāju jauda attiecībā pret ķermeņa masu.
Skriešana ir ne tikai tradicionāls kross ārā, Rīgas maratons, vai Stirnu buks, bet arī iesildīšanās, īsi nogriežņi ar virziena maiņu (sporta spēlēs), sprints, barjerskrējiens, jebkurš ieskrējiens pirms lēciena vieglatlētikā, vingrošanā, basketbolā, tramvajā… Un arī starta uzrāviens.
Ja pat mierīgu krosiņu var veikt kādās piecās tehnikās, tad ātrā skrējienā vai sprintā niansētu stilu ir vismaz 7.
Un tas jau ieliek mūs stingros rāmjos, ko sauc “sporta prasības.”
Vienu un to pašu skrējienu (krosu, sprintu, starta uzrāvienu) fiziski labi sagatavots sportists var veikt dažādos stilos.
Treniņos šīs improvizācijas ir pat obligātas - gan lai dabūtu specifisku trenējošu efektu, gan lai mēs varētu pielāgoties muskuļu kondīcijai, reljefam, virsmai (cietība, saķere), apaviem, potenciāliem šķēršļiem, vai āra temperatūrai.
Galvenā ideja - jo labāks atsperīgums, jo vieglāk te ir spēlēt.
Turpinājumā – par vienu būtisku skrējiena niansi.
Treneris Helmuts Rodke
