24/09/2026
Šodien, kā solijām otrs raksts no sērijas "trīs jautājumi, kas ietekmē katru spēli"
Droši vien katrs novusa spēlētājs kādreiz ir izteicies, ka galds slīd "nepietiekami". Taču pēdējā laikā arvien biežāk dzirdams arī pretējs sūdzību veids — ka galds slīd pārāk daudz. Dažās valstīs novusā tiek izmantoti dažādi slīdēšanas pulveri, un tas dažviet slīdamību ir palielinājis tiktāl, ka kauliņa kustība pēc sitiena kļūst grūti aprēķināma. Ja rezultāts ir vairāk atkarīgs no nejaušības nekā no spēlētāja tehnikas, mērķis — parādīt savu meistarību — zaudē jēgu abos virzienos: gan pie pārāk lēna, gan pie pārāk ātra galda.
Oficiālo noteikumu nepilnība:
Oficiālajos noteikumos ir norādīts tikai vispārīgs prasījums — ka galda virsmai jābūt gludai un spēlētājam galds jānodrošina ar apstiprinātu slīdvielu un kartonu. Taču noteikumos nav definēti nekādi kritēriji, pēc kuriem varētu noteikt, vai galda slīdamība pēc apstrādes vispār ir atbilstoša sacensībām. Spēlētājam nav doti nekādi rādītāji, uz kuriem balstīties.
Zāles apstākļi: no "cūku lampām" līdz centrālajai apkurei
gados "cūku lampas" deva ne tikai gaismu, bet arī siltumu, kas uzturēja vienmērīgu galda slīdamību visā zālē. Tā kā šī vēsturiskā sildīšanas funkcija šodien vairs nepastāv, galda slīdamība ir kļuvusi tieši atkarīga no zāles apstākļiem — un daļēji šo funkciju ir pārņēmusi centrālā apkure, kas nodrošina sausu, stabilu gaisu.
Taču arī centrālā apkure savu funkciju var pildīt tikai daļēji, ja to traucē citi faktori zāles mitrums un gaisa temperatūra;
liels cilvēku daudzums telpā un viņu izelpa ("pieelpotas" zāles);
atvērti logi, durvis vai caurvējš;
griestu augstums un gaisa cirkulācija.
Šie faktori liek spēlētājiem būt nedrošiem — ne tikai par to, kāda būs galda slīdamība nākamajā spēlē, bet arī par to, kurā brīdī tā pašas spēles laikā var krasi mainīties. Viens praktisks risinājums šo faktoru kompensēšanai ir gāzes sildītāji — lēti ekspluatācijā un viegli uzstādāmi (tos nevajadzētu jaukt ar gāzes vai elektriskajiem kamīniem). Protams, arī tie maksā savu naudu. Taču jautājums ir principiāls: vai mēs vēlamies nodrošināt kvalitatīvu spēli, vai ne?
Latvijas novusa kopienā izskanējis priekšlikums
Meklējot atbildi uz jautājumu, kā objektīvi izmērīt galda slīdamību, Latvijas novusa kopienā ir izskanējis priekšlikums izveidot tā saucamo "slīdkalniņu" — nelielu rampu, no kuras pa noteiktu leņķi slidina lielo ripu un pēc noietā attāluma spriež par galda slīdamību. Ideja ir loģiska, taču praktiski to īstenot ir samērā sarežģīti: visām rampām būtu jābūt pilnīgi vienādām, un tās būtu jānodrošina katrā turnīra norises vietā, kas rada papildu loģistikas un standartizācijas slogu.
Pasaules pieredze: ko var mācīties no karruma
Tāpēc ir vērts paskatīties arī uz pasaules pieredzi — piemēram, uz Indijas galda spēli Carrom, kurai ar novusu ir pārsteidzoši daudz kopīga: līdzīgs galda izmērs (73,5–74 cm spēles laukums), maza diska sišana ar lielāku disku (striker) un slīdēšanas pulvera lietošana virsmas slīdamības nodrošināšanai — tāpat kā novusā.
Carrom spēlētāju praksē pēc pulvera uzbēršanas galda ātrumu pārbauda, vērojot, cik reižu striker atsitas no bortiem sitot rikošetā. Tas ir princips, ko var pārņemt arī novusam — objektīvi izmērāms, atkārtojams process, kam nav vajadzīgs neviens mērinstruments.
Adaptēts risinājums novusam: bortu pieskaršanās tests:
Iedvesmojoties no karruma spēlētāju pieredzes, novusam varētu adaptēt līdzīgu, bet vienkāršāku testu:
Sitot pa ripu pret sānu bortu, jāskaita, pie cik bortiem tā pieskaras:
-ja ripa pieskaras visiem četriem bortiem atgriežoties atpakaļ pie tā paša borta, no kura veikts sitiens — tā ir minimālā slīdamība;
- ja tā pieskaras vēl piektajam bortam — tā ir laba slīdamība;
- ja pieskaras sestajam bortam — tā ir maksimālā pieļaujamā slīdamība;
- ja ripa aiziet līdz septītajam bortam — slīdamība pārsniedz novusa spēlei pieļaujamo robežu, un ar to kaut kas ir jādara, jo pie tik augstas slīdamības spēlētāja prasmi vairs nevar precīzi novērtēt.
Kā tas varētu strādāt praksē
Šādu testu būtu samērā vienkārši ieviest noteikumos, un tas atrisinātu tipiskas strīdu situācijas:
ja tiesnesis paziņo, ka galds ir pietiekami labs un slidens, bet spēlētājs tam nepiekrīt, spēlētājam ir tiesības uzsist un pierādīt, ka ripa sasniedz septīto bortu — tātad slīdamība ir pārsniegta, un ir jāpieņem lēmums, ko ar to darīt;
ja spēlētājs sūdzas, ka galds neslīd — pēc viņa sitiena ripa nesasniedz pat ceturto bortu —, tiesnesis vai jebkurš pieaicināts cilvēks var uzsist pats. Ja tam izdodas panākt, ka ripa sasniedz ceturto bortu, galds tiek atzīts par pietiekami slidenu.
Zinot, vai galds ir "četru", "piecu" vai "sešu" slidamības līmenī, spēlētājs uzreiz var pielāgot savu spēles stilu attiecīgajam galda stāvoklim tajā brīdī.
Mūsu pašu atbildība
Arī novusā sportistam pašam ir skaidri jāapzinās minimālais un maksimālais galda slīdējums, kura ietvaros viņš var parādīt savu meistarību. Ja šie kritēriji tiek pārsniegti un galds neatbilst sacensību līmenim, spēlētājam tas ir jāapzinās, un viņam pašam ir jāpieņem lēmums — vai turpināt spēli šādos apstākļos, vai arī atkāpties no spēles, kamēr galds netiek tehniski un atbilstoši sagatavots spēlēšanai.
Mums ir jāsaprot, ka paši spēlētāji ir līdzatbildīgi par spēles apstākļiem un sacensību līmeni. Mums ir jāiemācās ne tikai aizstāvēt sevi un savas tiesības uz kvalitatīvu spēli, bet arī nākt klajā ar saviem priekšlikumiem un ieteikumiem situācijas uzlabošanai.
Šeit ir svarīgi zināt vēl vienu faktu: 2025. gada 18. septembrī novuss oficiāli tika iekļauts Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā — tajā pašā sarakstā, kurā ir arī Dziesmu un deju svētku tradīcija, kas jau sen ir kļuvusi par Latvijas tautas neatņemamu sastāvdaļu. Tas nozīmē, ka arī novuss tagad ir oficiāli atzīts par Latvijas tautas kultūras neatņemamu sastāvdaļu — nevis vienkārši par spēli, ko spēlē brīvajā laikā. Ja noteikumos būtu precīzi definēti visi lielumi — gan galda slīdamības, gan telpas apstākļu robežas —, pašvaldību novusa klubu vadītājiem būtu daudz vienkāršāk vest sarunas ar savu pašvaldību: viņi varētu tieši pateikt — noteikumi nosaka tādus un tādus standartus, mūsu zāle tiem neatbilst, lūdzu, piešķiriet līdzekļus tuvākajā laikā, lai kultūras mantojums mūsu reģionā tiktu pareizi saglabāts un nests tālāk nākamajām paaudzēm.
Protams, rodas jautājums — vai no otras puses būs sapratne? Šeit ir svarīgi atgādināt: esot kopienai, mūsu vārdam iegūst pavisam citu vērtību un nozīmi. Atsevišķu spēlētāju var ignorēt, bet vienotu kopienu ignorēt nevar.
